Vasara pagāja. Esmu mājās jau 6 mēnešus, bet nolēmu uzrakstīt savu redzējumu par Ameriku un manu 2014. gada vasaru. Kāds to pavadīja mājās, kāds laukos, kāds nometnēs, bet es piedalījos starptautiskajā studentu programmā Work and Travel. Domāju, ka Amerika mani mainīja, un ne tikai mani, studenti šeit pieaug un dažreiz pieņem visnopietnākos lēmumus. Piemēram, atgriezties mājās vai nē? Kārdinājums ir liels, pat bez izglītības jebkurš imigrants var viegli atrast darbu lielveikalā, restorānā utt. un nopelnīt to, ko mēs saucam par „virs vidējā”, sapņot par auto iegādi, jo tur tiek uzskatīts par normu iegādāties un vadīt automašīnu no 16 gadu vecuma. Automašīnu nav jāņem kredītā, jo tās cena ir daudzkārt zemāka nekā pie mums, un es pati pusotra mēneša laikā varēju nopelnīt pienācīgam lietotam auto, ko dzimtenē nebūtu varējusi sasniegt tik īsā laikā. Daudzi imigranti, kurus satiku ASV, man jautāja: „Kas ir Krievijā tāds, kā nav šeit?”. „Mūsu amerikāņu” attieksme pret atbraukušajiem „mūsējiem” būtiski atšķiras. Čikāgā man palīdzēja gan ar vārdiem, gan darbiem. Ņujorkā situācija bija citāda. Tur visi izdzīvo, kā prot. Pieļauju, ka „mūsējie” tur ir sabojāti ar naudu, un katrs pelna uz otra rēķina. Vairumā gadījumu es redzēju uz ielas garāmgājēju amerikāņu smaidus, un, ja gadījās apmaldīties, vienmēr kāds pienāks klāt, pajautās, vai viss ir kārtībā, un novēlēs Nice day! Iespējams, tā nav amerikāņu nepatiesība, kā atzīmē krievi, šī pieklājība viņos tiek ieaudzināta no dzimšanas un ietilpst amerikāņu mentalitātes pamatā. Bet katrai medaļai ir otra puse, pirmais laiks ASV paiet eiforijas vilnī, tie ir tādi iespaidi, iepazīšanās, pārdevēju un policistu pieklājība. Amerika šķiet iespēju pilna valsts, bet reiz sēžot parkā uz soliņa, es aizdomājos, mans sociālais statuss, kas man ir Krievijā, šeit nespēlē lomu, nākas samierināties ar zemas kvalifikācijas darbu, piemēram, kā mans tajā periodā uzkopšanas jomā. Lielākā daļa atbraukušo strādā par 7-9 $ stundā, kamēr vidējā alga vidusšķirai ir ap 20. Tu griezies kā vāvere ritenī, un mājokļa (dzīvokļa vai istabas) īre atņem 50% no ienākumiem, kā arī brauciens ar autobusu vai metro un pārtika. Un bez amerikāņu izglītības ir grūti pārlēkt pāri šai latiņai, tāpēc tu atļaujies atiet no šī darba tikai brīvdienās kādā kafejnīcā. Bet skumji cilvēki Amerikā ir vājuli, un šeit izrādīt savu slikto garastāvokli vienkārši nav pieņemts. Es redzēju, kā jauni un ne dumji cilvēki pazaudēja sevi, piemēram, meitenes... Baumas par to, ka Austrumeiropas meitenēm ir viegla uzvedība, diemžēl nav baumas. Gar šosejām un vispār pilsētās, īpaši lielajās, ir attīstīti bāri-restorāni, piemēram, gentalman clubs, kur savervē jaunas meitenes manā vecumā dejošanai pie stieņa, un visbiežāk tās ir mūsu krievvalodīgās meitenes. Es tiku apmānīta un atvesta turp, starp citu, mūsu „atbraukušo krievu” aizsegā bārmeņa palīga darbam, bet es no turienes aizbēgu. Es zināju aptuveni 4 meitenes, kuras strādāja šajā deju sfērā. Bet gribētāju pamest savu Dzimteni dzīves dēļ ASV ir ļoti daudz, gan aktīvā izglītotā iedzīvotāju daļa, gan pavisam jauni studenti. Bieži vien aizbrauc pat ģimenēm. Apkopojot, uzskatu, ka šī vasara, protams, izdevās, neskatoties uz visām manām kļūdām un nepatikšanām, bet taču tieši tā tiek iegūta dzīves pieredze. Pusi vasaras es nodzīvoju provinces pilsētā Oušen Sitijā, Atlantijas okeāna krastā, pēc tam pārcēlos uz Čikāgu, kas atrodas pie Mičiganas ezera, un mana ceļojuma beigas bija Ņujorka. Kas attiecas uz visiem J-1 Visa studentiem, mēs atgriezāmies citādi, mums ir ko salīdzināt, realitāti, pie kuras esam pieraduši kopš bērnības, un šī uzturēšanās Amerikā ir sava veida rūdījums. Nu... un atgriežoties pie jautājuma „Kas ir Krievijā tāds, kā nav šeit?”, laikam atbildēšu, tas ir mūsu vienkāršo krievu cilvēku dvēseles dziļumos, jo mēs protam baudīt vienkāršas, parastas lietas.
+5
