Galu galā es tik ļoti mīlu savu amerikāņu istabu, savu krievu akcentu, savus amerikāņu draugus. Pretty dramatic ir iztēloties vēju maiņu. (c) ieraksts tviterī. Es strādāju nelielā pilsētiņā Detroit Lakes, Minesotā. No rīta biju housekeeper, vakarā – waitron. Tas bija kūrorts ar dārgām jahtām, bezgalīgiem golfa laukumiem un brīžiem trakojošu ezeru. Katru nedēļu šeit ieradās desmitiem amerikāņu ģimeņu, kuru daļa mēs kļuvām. Mana vadītāja Petty reiz teica: “Mūsu uzdevums ir panākt, lai šīs ģimenes justu rūpes.” Viss, ko es darīju, bija rūpes. Es rūpējos par naudu, par milzīgām dzeramnaudām, kas bieži sasniedza simts vai divus simtus dolāru. Vai tas neizklausās pēc vasaras, kas var padarīt cilvēku līdz neprātam laimīgu? Starptautiskajiem studentiem tika piešķirtas mājas tieši kūrorta teritorijā – plašas (divstāvu) koka mītnes, kuras mīļi dēvēja par būdiņām. Semih, Luliu, Deniz, Berkay, Yazan, Winni, Fariza, Ola, Alexandru, Luby, Anel, Madina – šis saraksts varētu turpināties bezgalīgi, jo mūsu Fair Hills family sastāvēja no piecdesmit cilvēkiem. Mēs dzīvojām kopā, strādājām kopā. Kopā plānojām nākotni. Kādu dienu virtuvē, liekot man nedaudz nodrebēt, pie manis pieplūda Deniz – drosmīga turku meitene ar ogļmelniem matiem un violetu lūpu krāsu. Ar saviem melnajiem džinsiem, melno t-kreklu, tumšo ādu viņa nemaz neiederējās virtuves plauktu krāsainajā neprātā. Viņa slikti runāja angliski, bet mēs bieži slinki sēdējām (kādā svētlaimīgā pusmiegā) uz viņas būdiņas balkona, kā savas amerikāņu dzīves saimnieki, un svītrojām no sava amerikāņu kalendāra kārtējo Minesotas dienu. Mēs skatījāmies uz kūrorta ielām, kas, pēc Deniz vārdiem, tik ļoti līdzinājās Stambulas līkumotajām ielām, bet es salīdzināju māju rindas ar Parīzes taisno ielu zvaigžņotajiem stariem. Bieži vien prātā nāca arī Parīzes bulvāri ar tiltiem. Well, pieplūzdama man virtuvē, Deniz piedāvāja aizbraukt ar velosipēdiem uz meksikāņu ēstuvi, kas atradās četrdesmit minūšu braucienā pa šoseju. Es zināju, kā tas būs: vakarā es viņu gaidīšu, viņa atnāks, runās, es klausīšos, ar viņas ierašanos smaržos pēc tabakas, un viņa, klepodama, stāstīs, stāstīs, stāstīs man par to, cik ļoti viņa nelīdzinās kārtīgai musulmaņu meitenei un kā Susan pīrādziņi atgādina viņas vecmāmiņas bulciņas (es pat atceros, ka vecmāmiņai bija milzīga silta adīta jaka, kas, kā apgalvoja Deniz, man ļoti piestāvētu). Viss notika nebūt ne pēc izdomātā scenārija: Otgoo man sekoja, bet Deniz atveda savu draugu – tādu pašu tumšādainu turku Berkay. Meksikāņu ēstuvē mēs iegājām četratā. Mēs sēdējām pie bāra letes, skatījāmies televizoru un ēdām picu fotogrāfijām noklāto sienu pustumsā, kamēr visi interesējās, kas mēs esam, ko nozīmē mūsu vārdi dzimtajā valodā un kā mums patīk Amerika. Ak, tā mums ļoti patika! Kas man vēl patika tajā vakarā? Nu, piemēram, Berkay (pieņemu, ka tas viss tāpēc, ka viņš pieņēma visas trakās idejas, kas bija iesūkušās manas smadzenes zemapziņā; sarunas laikā viņam patika atkārtot “skaties man acīs” vai otrādi “nu ko tu, nāc, nestāvi un neskaties uz mani tik apjukuši”; viņš bija līdz neprātam bezbailīgs, turklāt tik bezbailīgs, kādi, droši vien, mēdz būt tikai muļķi; viņš nēsāja brilles; kādu nakti mēs gulējām golfa laukumā un nekustējāmies pat tad, kad savilkās negaiss un zāle, uz kuras krita mirstošas ēnas, kļuva mitra). Ne zvaigžņu, ne smieklu, ne miera. No šejienes atkal plūstoši izriet mani padomi: 1. Šī pasaule ir diezgan sabojāta, tā ir pilna naida, nežēlības un bezjēdzīgas traģēdijas. Amerikā tu satiksi cilvēkus, kas ir pilnīgi pretēji tev. Izbaudi to. Nepretojies un nebaidies mainīties. 2. Šī nav tikai ārzemēs pavadīta vasara. Pateicoties arābu draugiem, es radikāli mainīju savu dzīvi: sāku mācīties turku valodu, ar galvu iegremdējos arābu literatūrā, pat intereses pēc – mierīgi, jā, es esmu tik dīvaina! – izlasīju Korānu. Un šo Jauno gadu es sagaidīšu Stambulā. 3. Netaupi, ieej jebkurās atvērtās durvīs. Tērējot naudu, tu investē savos iespaidos un savā nākotnē.
+9
