Orala: Ceļvedis, cenas un bezmaksas naktsmītnes · 2026. g.

OOOralbek Otegulovjohnfkennedy · 2015. gada 29. nov.Lasīt

Amerika tika radīta visiem, un tā ir pilna ar jautrību. Jūs varat dzīvot tur, kā vēlaties. Protams, saskaņā ar Amerikas likumiem. Jums ir tiesības un pienākumi. Ja esat jaunāks par 21 gadu, jūs nedrīkstat lietot alkoholu. To aizliedz federālais likums. Savas ceļojuma laikā uz Ameriku es atradu daudz draugu no dažādām pasaules valstīm. Lielākā daļa manu draugu ir no Bulgārijas, Ukrainas, Moldovas, Rumānijas, Turcijas utt. Mēs joprojām uzturam kontaktus. Daži no viņiem uzaicināja mani apmeklēt savas valstis. Un es nolēmu kaut ko par viņiem uzrakstīt. Pirmā persona, kuru satiku Rehoboth Beach, bija Mirela Balan – izpalīdzīga balkānu meitene. Viņa ir ļoti draudzīga, inteliģenta, pievilcīga, skaista un gudra. Viņa ir no Rumānijas un jau dažus gadus dzīvo Amerikā. Kad es strādāju Corner Grille kā virtuves palīgs, viņa arī tur strādāja par viesmīli. Viņa ir patiešām jauks cilvēks un īsts draugs. Es sapņoju viņu atkal redzēt un ticu, ka mans sapnis kādu dienu piepildīsies... Rehoboth Beach ir pilna ar studentiem no visas pasaules. Lielāko daļu no viņiem mēs satiekam uz ielas, autobusos, baznīcās. Nākamie draugi, kurus satiku, bija Monika Mageranova un Didi Ilieva no Bulgārijas. Mēs iepazināmies, ejot uz Walmart lielveikalu. Monika palīdzēja man izvēlēties tālruni. Pirms tam es 3-4 dienas staigāju bez tālruņa. Jā, dzīvot bez tālruņa nav viegls uzdevums. Šajā brīdī es sapratu, ka mūsu dzīve ir pilnībā saistīta ar mobilo tālruni. Kad esam savā valstī, ja kaut kas notiek, mēs uzreiz skrienam pie tālruņa. Sekojot šim ieradumam, es arī sniedzos pēc mobilā tālruņa kabatā, paņēmu to rokā, un tikai pēc tam, kad paskatījos uz ekrānu, sapratu, ka tas man šeit nevar palīdzēt. Tikai tad es pamodos. Lai gan visapkārt bija cilvēki, mana dvēsele jutās vientuļa. Man tur patiešām neviena nebija. Man pat nebija tālruņa ar Wi-Fi, lai piekļūtu internetam. Citiem vismaz bija šie tālruņi. Bet man nebija nekā. Franču valoda, kuru es gadiem ilgi centos apgūt bez skolotāja, šeit nebija noderīga. Mans vienīgais ierocis manā rokā bija angļu valoda. No šī brīža es sapratu, ka tas ir ļoti spēcīgs ierocis. Tikai tad, kad es brīvi apguvu šo ieroci, mana dzīve uzlabojās. Jā, patiešām, angļu valoda ir visspēcīgākais ierocis pasaulē. Ja katrs kazahu bērns perfekti apgūs šo ieroci, neviens ienaidnieks mūs nevar uzvarēt. Es satiku daudz cilvēku Amerikā. Nav iespējams rakstīt par visiem individuāli. Es tikai īsi pieskaršos visievērojamākajiem. Viens no cilvēkiem, kas atstāja uz mani īpašu iespaidu, bija kosoviešu meitene Arjeta Zabeli. Es viņu satiku 2014. gada 20. augustā, kad devos uz Pensilvānijas štatu. - Hi! - Hi! - What’s your name? - Arjeta. - Oralbek. - Nice to meet you! - Nice to meet you too! Where are you from? - Kosova. - Kosova? Oh, really? - Yes… Do you know Kosova? - Yes, I know Kosova. - Where is it? - It’s in Balkan Peninsula. Between Serbia, Albania, Montenegro and Macedonia. Viņa bija pārsteigta un teica: "Tu esi pirmais cilvēks, kurš zina Kosovu. Šeit neviens nezina Kosovu". - I know. It’s new country… That’s why most of people don’t know about it. - How do you know Kosova? - I like politics. I know your President Ibrahim …(es nevarēju atcerēties viņa uzvārdu) - Ibrahim? Our President is woman…. - I know. Your first President… Who was his last name…? - Do you mean Ibrahim Rugova? - Yes! Ibrahim Rugova. He was very nice person… Viņa bija ļoti pārsteigta, kad uzzināja, ka es arī zinu par Ibrahimu Rugovu. Jo Amerikā daudzi cilvēki pat nezina par Kazahstānu, kas ieguva neatkarību 1991. gadā, nemaz nerunājot par Kosovu, kas ieguva neatkarību tikai 2008. gadā. Ja viņi zina, tad tikai no filmām. Jā, Ibrahims Rugova patiešām bija labs cilvēks. Bet viņš nenodzīvoja līdz brīdim, kad viņa valsts ieguva neatkarību. Viņš nomira 2006. gadā, 2 gadus pirms neatkarības, 62 gadu vecumā. Es nekad nedomāju, ka Amerikā satikšu cilvēkus no mazas valsts, kas atrodas Balkānu pussalā. Es pirmo reizi mūžā satiku tik tīru dabas radību: izglītotu, inteliģentu, brīvu no sliktiem i

OOOralbek Otegulovjohnfkennedy · 2014. gada 21. dec.Lasīt

Mana sapņa spēks vienmēr ved mani uz priekšu. Mans sapnis vienmēr dzen mani uz priekšu! (pilns emuāra tulkojums krievu valodā - skatīt teksta beigās) „Drosmīgi turpiniet virzienā, kuru esat izvēlējušies dzīvē. Esiet tam pēc iespējas uzticīgi. Tikai tad jūs sasniegsiet panākumus.” Mārgarita Tečere (1925-2013). Apvienotās Karalistes bijusī premjerministre. 2014. gada 25. maijs. Vietējais laiks 16:44. Itālijas lidmašīna ar numuru „AZ7616”, kas pacēlās no Venēcijas, nolaidās lidostā. Tiklīdz izkāpām no lidmašīnas, mēs kopā ar biezu cilvēku pūli plūdām uz reģistrāciju. Skatāmies apkārt, tad skatāmies viens uz otru. Cilvēki, kas runā dažādās valodās. Mēs turpinājām virzīties uz priekšu, sekojot cilvēkiem mums priekšā. Es joprojām nevaru noticēt nekam. It kā es sapņotu. Vienā brīdī mēs sasniedzām dokumentu pārbaudi. Tikai pēc tam, kad muitas darbinieks uzspieda zīmogu manā pasē, es sajutu, ka sapnis, kuru esmu gaidījis tik ilgi, ir piepildījies. Jā, es tiešām esmu Amerikā! Šī ēka ir pārsteidzošā Džona F. Kenedija lidosta. No lidostas mēs devāmies ar metro uz 42. ielu Manhetenā. Pa ceļam pa vienam sāka parādīties manas dzīves ceļa attēli līdz šim brīdim. Tagad ir ļoti viegli visu pateikt vārdos, bet kā tas viss sākās?... Es, Oralbek-bej Žubanalijuli Otegulovs, centīšos pēc iespējas precīzāk aprakstīt lietas, kurām esmu bijis liecinieks, kuras esmu zinājis un kuras esmu pieņēmis kā patiesību... Tieši pirms 12 gadiem notika notikums, kas pilnībā mainīja manu dzīvi. Tajā laikā es mācījos 4. klasē. Man bija tikai 10 gadi. Mēs atvērām grīdu mājā, pieņemot, ka kāds vērtīgs dokuments, kas bija pazudis, bija iekritis zem grīdas. Dokuments netika atrasts, bet tika atrasts kaut kas, kas daudzus gadus bija gulējis zem grīdas un ko peles bija sagrauzušas. Kad es to notīrīju un izlasīju, tā bija „PSRS vēstures mācību grāmatas karte”, kas izdota 1964. gadā. Tas ir, Atlass. Tas Atlass kļuva par manu tuvu draugu. Pateicoties tai kartei, es iepazinu pasauli. Tādējādi man radās sapnis savām acīm redzēt pasaules valstis, kuras es zināju no kartes. Vēlāk es sāku pirkt lielus atlasus un lasīt pasaules valstu vēsturi. Varbūt es jau toreiz jutu, ka tas viss man būs liels palīgs nākotnē... 11 gadu vecumā izveidojās mana ģeogrāfiskā izpratne par pasauli. Es varēju acumirklī atrast kartē jebkuru pasaules valsti. Tomēr ar pasaules iepazīšanu tikai no kartes vai grāmatas nepietiek. Lai to izdarītu, ir jāceļo uz šo valsti un jāiepazīst tās kultūra, tradīcijas un dzīves ritms. Un, lai to visu sasniegtu, protams, ir jāzina valoda. Ar šo mērķi, tiklīdz pabeidzu 9. klasi, es devos uz koledžu. Pēc 4 gadu studijām koledžā es iestājos universitātē. Pirmajā gadā es iesniedzu savus dokumentus AKEAK aģentūrā Aktobē, lai dotos uz Ameriku ar Work and Travel. Mani vecāki nejauši man deva atļauju un naudu. Viņi deva, bet dziļi sirdī vēlējās, lai es pārdomāju. Es, protams, to jutu. Lai gan es to jutu, es nenogriezos no sava ceļa. No pirmā acu uzmetiena šķita, ka viss iet labi, bet viss izvērtās pilnīgi citādi, nekā es gaidīju. Viņi mums neko neizskaidroja. Viņi visu darīja paši. Mēs tikai parakstījāmies. Kāda pārpratuma vai varbūt domstarpību dēļ augšā mēs nevarējām doties uz Ameriku. Vēlāk mēs sapratām, ka mūsu Job offer-i netika apstiprināti. Tāpēc manas cerības nogrima, un es visu vasaru gulēju mājās ar „American dream”. Mēs bijām 15 cilvēki, kas palika no Aktobes. Vēlāk mēs tik tikko atguvām savu naudu. Nākamajā gadā es nolēmu, ka došos neatkarīgi no tā. Es pakāru lielu Amerikas karti savā guļamistabā, un katru rītu, kad pamodos, es veltīju savus pirmos vārdus tai kartei: „Amerika! Es nākšu pie tevis neatkarīgi no tā”! Tātad, nākamajā gadā AKEAK slēdza šo programmu. Es uzzināju, ka ir vēl viena aģentūra, Inter Exchange. Tādējādi es atkal mēģināju nokļūt Amerikā. Process notika ļoti slepenos apstākļos. Neviens par to nezināja, ne mani klasesbiedri, ne pat mani vecāki. Naudu, ko devu pagājušajā gadā, es paturēju sev, nevis atdevu mājās. Es slepeni devos uz Astanu un saņēmu vī