Ostina: Ceļvedis, cenas un bezmaksas naktsmītnes · 2026. g.

ANAziz Nadjimutdinov2017. gada 20. jūn.Lasīt

Kā jau minēju iepriekš, pēc Ostinas devos uz to pašu slaveno Grēku pilsētu. Godīgi sakot, es to gaidīju diezgan ilgi, jo nebraucu šurp, kamēr nebiju sasniedzis 21 gada vecumu. Citādi šeit vienkārši nav ko darīt. Ceļojumam gatavojos iepriekš (kā, patiesībā, visiem saviem ceļojumiem), tāpēc rezervēju moteli. Tie, kas uzmanīgi lasīja visus manus blogus, tagad, iespējams, būs pārsteigti, jo no visām pilsētām, kurās esmu bijis, šis ir pirmais motelis, ko esmu rezervējis. Lai gan nē, bija viens, bet tas bija tikai izskata pēc. Pēc tam es tik un tā atcēlu rezervāciju. Bet tā, šo gadu laikā man ir nācies nakšņot lidostās, lidmašīnās, vilcienos, automašīnās, pie draugiem, caur Couchsurfing, kopmītnēs un hostelī. Pēdējie divi varianti ir vienīgie, par kuriem man ir nācies maksāt :) Atgādināšu tiem, kas nezina vai aizmirsuši, ka hostelis un motelis atšķiras. Hostelis ir lētākais variants. Tur, kur parasti jūs izmitina istabā ar 4-8 gultām. Varat pārlasīt manu pirmo blogu, daļu par Sanfrancisko. Lai gan tur es stāstīju, ka mūs izmitināja ar briesmīgiem puišiem (pēc manu draugu stāstiem), bet esmu lasījis daudz patīkamu atsauksmju no cilvēkiem, kuri hostelī atrada gan ceļabiedrus, gan vienkārši jaunus draugus. Bet motelis, kurā es dzīvoju - tas ir viesnīcas lētais variants. Jūs, droši vien, bieži esat redzējuši tādus kino. Tie parasti ir diezgan tipiski pēc izskata: divstāvu, iespējams, pat ar baseinu un daudz numuriem pēc kārtas. Tiklīdz saņēmu vīzu, es rezervēju sev vienu no lētākajiem variantiem - Days Inn Las Vegas. Varu sniegt īsu vērtējumu, ka motelis kopumā ir labs. Istabas ir tīras, ir veļas mazgātava un neliela kafejnīca. Par 4 naktīm es samaksāju $136 + no kartes noņēma $100 kā depozītu, kuru atgrieza, tiklīdz izrakstījos no numura. Vienkārši garantija tam, ka es neko nesastrādāšu. Starp citu, istabas katru dienu uzkopa, kas arī bija ārkārtīgi iepriecinoši. Un veļas mazgātava izrādījās tieši laikā, jo, kad ceļojat jau kādas 10 dienas, turklāt noejot pēc iespējas vairāk jūdžu, tad maiņas drēbju paliek diezgan maz. Tāpēc nācās jau izmazgāt dažas lietas. Ir vērts atzīmēt, ka, ja jums nav 21 gads, tad daudzi (un varbūt pat vispār nekādi) moteļi un viesnīcas jūs vispār neielaidīs. Man, piemēram, pārbaudīja pasi, ka esmu vecāks par 21, pirms es iekārtojos. Tāpēc, kad rezervēsiet mājokli, pārbaudiet, vai viņiem ir šādi nosacījumi. Un par ēdienu.. Viņiem pašā motelī bija Denny's ēstuve. Šī ir viena no amerikāņu ģimenes restorānu/kafejnīcu ķēdēm, kur ir gandrīz jebkurš ēdiens, atkarībā no diennakts laika. Gatavo diezgan labi, bet cenas ir augstākas nekā, piemēram, kādā McDonald's. Par labām brokastīm: jebkāda veida olu komplekts, gaļa (bekons vai desiņas), grauzdiņš un kaut kas pēc izvēles, piemēram, sēnes vai pankūkas + kafija, samaksāsiet apmēram 15-17 dolārus + dzeramnaudu. Bet toties melnā kafija ar krējumu šādās vietās ir neierobežota. Tie, kas gatavojas ceļot pa ASV pirmo reizi un vēlas rezervēt moteli, lai jūs nemulsina cena par 4 naktīm. Tas ir, jā, 136 dolāri - tas ir ļoti lēti. BET. Lieta tāda, ka tas ir normāli Vegasai. Vegasa tieši ar to arī vilina, ka šeit viss ir ļoti lēti. Gandrīz viss. (Bāri un bāri pieaugušajiem, starp citu, arī). Bet ar to, ka jūs tērējat maz naudas viesnīcām, moteļiem un hosteļiem, jūs, attiecīgi, varat notriekt vairāk naudas automātos un ruletē. Lamatas, šķiet. Un tās šeit ir visur, saprotat? Es jau iepriekšējā daļā teicu, ka vienkārši nokāpjot no lidmašīnas trapa, jūs jau sastapsiet automātus. Gribēsies pamēģināt vienreiz, tad vēlreiz, un jau simts dolāri varbūt ir prom. Un vēl automāti ir gandrīz visos moteļos un viesnīcās. Tur, kur es dzīvoju, starp citu, arī. Vai precīzāk, tur bija neliels kazino ar savu kasi. Bet es nespēlēju. Es viegli padodos tādām lietām, tāpēc man nedrīkst sēsties. Un jums visiem iesaku būt uzmanīgākiem. Notrieksit visu naudu, ko nopelnījāt (vai plānojāt nopelnīt), lūk, jums arī ceļojums. Kopumā es ierados vēlu naktī, un no lidostas līdz manai viesnīcai braukt ir diezgan tālu.

ANAziz Nadjimutdinov2017. gada 25. maijsLasīt

Atvainojos visiem tiem, kuri vēl kaut kādā veidā izrādīja vai izrāda interesi par maniem blogiem. Diemžēl es biju ļoti aizņemts ar mācībām un nekādi nevarēju normāli apsēsties, lai uzrakstītu ceļojumu turpinājumu. Tagad beidzot atradās nedaudz laika tam. Ceru, ka šeit joprojām ir cilvēki, kurus tas interesē. Saprotu, ka tagad ir tāds laiks, kad visi ir aizņemti ar vīzām un biļetēm, bet var taču arī nedaudz atpūsties :) Un vēl atsevišķs paldies Aleksandram Kozlovam, kurš nesen nolēma man atgādināt, ka ir jēga rakstīt turpinājumu. Beigu beigās man tomēr izdevās nokļūt līdz tam pašam Ostinai. Informācijai: Ostina ir Teksasas štata galvaspilsēta, kas atrodas, tā teikt, valsts lejasdaļā, vidējā joslā. Iedzīvotāju vidējais vecums ir tikai 31 gads, kas nozīmē, ka tā patiešām ir ļoti interesanta pilsēta jauniešiem. Ar ko, piemēram? Nu, iebraucot šajā pilsētā, es uzzināju, ka tā ir dzīvās mūzikas galvaspilsēta. Tur katru dienu var dzirdēt līdz pat 200 dažādām grupām un izpildītājiem! Dzīvās mūzikas atmosfēru var sajust jau no lidmašīnas kāpnēm. Nu, ne gluži no kāpnēm... Nedaudz tālāk. Precīzāk, no bagāžas saņemšanas vietas, kur ir šādas unikālas ģitāru konstrukcijas: Steidzoties uz priekšu, gribu atzīmēt, ka ASV tā ir ļoti populāra tēma - prezentēt, tā teikt, vienu no svarīgākajām pilsētas "vērtībām" jau lidostā. Piemēram, Vegasā nedaudz vēlāk es jau sastapos ar spēļu automātiem 5 metrus no lidmašīnas vārtiem. Un šie automāti ir izvietoti visā lidostā. Bet tagad ne par to. Atgādināšu, ka uz Ostinu es devos pie sava vecā drauga Veldona, ar kuru mēs pusotru sezonu strādājām virtuvē Gleišerā. Tieši viņš mani sagaidīja zem Teksasas lietainajām debesīm savā jaunajā automašīnā. Šeit viņam pēc atlaišanas no tā darba izdevās iekārtoties: atrast jaunu darbu, māju un pat apprecēties. Nav slikti, vai ne? Tajā brīdī es aizdomājos par to, ka bez tā, ka tie, kas lasa blogus no paša sākuma, uzzina ne tikai par maniem ceļojumiem, bet arī par dažu svarīgu šīs mini Work and Travel "sāgas" tēlu likteņiem. Tātad, Veldons ir tieši viens no viņiem. Un viņam viss ir kārtībā. Pirmā diena. Iepazīstinājis mani ar manu istabu, kā arī ar savu sievu, viņš mani aizvilka izmēģināt citu svarīgāko apskates objektu. Lieta tāda, ka Teksasa robežojas ar Meksiku, tāpēc, ja jums ir slinkums braukt uz Meksiku, tad jūs varat aizbraukt uz Teksasu, nu vai uz dažiem tuvējiem štatiem, lai nogaršotu īstu meksikāņu ēdienu. Es esmu šīs virtuves fans un esmu nogaršojis daudzus ēdienus dažādos štatos: NY, Vašingtonā, Montānā, bet ar to, kas bija Ostinā, nekas nav salīdzināms. Ticiet man. Veldons mani aizveda uz nelielu kafejnīcu Tamale House East, kas izskatās kā tipiska kafejnīca no filmas, kura atrastos kaut kur tuksneša vidū, un jūs, iespējams, apkalpotu kāds Denijs Treho cepurē. Nu, jūs sapratāt, jā? Nu, paskatieties paši: Ēdienkarte bija tik daudzveidīga, ka dažas lietas es vienkārši redzēju pirmo reizi un elementāri nezināju, kas tas ir, lai gan labi pazīstu meksikāņu virtuvi. Veldons man ieteica dažas lietas, un tas izrādījās patiešām neticami garšīgi: načo, siera mērce, tamales, kesadilja. Vispār, brauciet uz Teksasu un nogaršojiet! Pēc tam Veldons aizgāja, bet es no tās kafejnīcas vienkārši sāku klīst pa apkārtni, baudot pilsētu. Es vienmēr esmu teicis, ka labāk patīk ceļot vienam. Tieši šādu mirkļu dēļ. Jebkurā brīdī jūs varat palikt vienatnē ar sevi un darīt, ko gribat, iet, kur gribat, utt. Tieši tā es arī izdarīju. Pilsēta, lai gan nav "daudzstāvu", bet tās daļa ir diezgan moderna, bet lielākā daļa ir viena, divstāvu ēkas, turklāt ar ļoti foršu fīču. Kas man ļoti patika - tas ir tas, ka tur ir ļoti daudz mērogotu grafiti vai artu (sauciet, kā gribat). Tur, kur es staigāju - tie bija gandrīz uz katra soļa un uzzīmēti ļoti skaidri un interesanti: Ejot nedaudz tālāk, es iznācu uz 6. ielu - tas ir viens no pilsētas galvenajiem nopelniem. Tā vieta, kas nekad neguļ. Bāru, klubu, kafejnīcu, restorānu kopums, kur pastāvīgi skan dzīvā mūzika - naktī un dienā. Tas ir, gandrīz jebk

ANAziz Nadjimutdinov2017. gada 1. febr.Lasīt

Es jau iepriekšējos stāstos esmu minējis, ka ceļojumu laikā pastāvīgi iekļūstu dažādos piedzīvojumos. Tas ir gan nervozs un saspringts, gan tajā pašā laikā interesants piedzīvojums, kas beigās pārvēršas par traku pieredzi un stāstiem. Tieši par tiem, ar kuriem es parasti dalos ar visiem, kas dodas pāri okeānam, lai viņi neiekļūtu tādās pašās ķibelēs. Tie, kas lasīja iepriekšējos blogus, iespējams, atcerēsies nokavēto vilcienu, garo braucienu ar autobusu, parādu, dažādas slimības, un tas bija tikai pirmais gads:) Šogad pēc Ņujorkas es nolēmu apciemot savu veco draugu Veldonu, kurš savulaik mani gandrīz no nulles iemācīja visai ēdiena gatavošanas mākslai. Nekad neaizmirsīšu, kā es pirmo reizi iegāju virtuvē, un viņš aizrādīja, ka mani apavi ir nepiemēroti un slideni, bet vēlāk parādīja, kā pareizi turēt nazi. Jā, es visu mūžu nepareizi turēju nazi. Būtībā visi to tur nepareizi. Bet ne par to ir runa. Lidmašīna uz Maiami, tur apmēram 3 stundu tranzīts, kur es plānoju pastaigāties pa lidostu. Kāpēc gan ne? Bagāža taču jau tika pārlādēta no lidmašīnas uz lidmašīnu. Bet tieši šeit sākas piedzīvojumi. Viss sākās Ņujorkā, kad es jau mierīgi sēdēju lidmašīnā un gaidīju pacelšanos. Lidmašīna nedaudz kavējās, bet tad tomēr devās uz skrejceļu, nedaudz pabrauca, un tad atgriezās pie "vārtiem". Paziņoja, ka ir tehniskas problēmas un jāpagaida. Šeit mani pārņēma panika. Es nevarēju atcerēties, kur ir mans klēpjdators. Pārbaudu rokas bagāžu, bet tā tur nav! Es vienkārši klusējot skrienu uz vārtiem un pat neklausot stjuartes, izskrēju no lidmašīnas, kliedzot, ka aizmirsu klēpjdatoru. Būtībā izkāpt no lidmašīnas pēc iekāpšanas nedrīkst. Galu galā, kas zina, ko tu tur iekšā atstāji? Sanāca tā, ka klēpjdatoru es izņēmu rokas bagāžas pārbaudes laikā, kas atradās lidostas otrā galā. Mirstot no aizdusas, es knapi tiku līdz turieni. Protams, tur tā vairs nebija. Jautāju gandrīz kliedzot: "Vai neredzējāt klēpjdatoru? Pirms 30 minūtēm aizmirsu..." Jauns afroamerikānis, kuram, acīmredzot, situācija bija absolūti tipiska, vienkārši atver kādu mazu seifu, pārbauda to, un tad jautā, vai uz tā bija kaut kas? Nu jā. Uz tā bija pelēka, vilnai līdzīga mape. Es viņam to izskaidroju, un viņš atdod man manu klēpjdatoru. Es savām acīm neticēju! Ar tādu pašu traku skriešanu atgriezos lidmašīnā un mierīgi apsēdos savā vietā, bet izrādījās, ka skrēju velti. Jo mēs pasēdējām vēl 20 minūtes, un tad paziņoja, ka tiešām kaut kas nav kārtībā un reiss kavēsies vēl 3 stundas. Teica: "Vai varat, lūdzu, atstāt lidmašīnu? Mēs dosimies remontēt!" Protams, bija nepatīkami. Izejas vietā, pie vārtiem, American Airlines pārstāvi apbēra ar jautājumiem, ko darīt ar tranzīta biļetēm, uz kurām mēs, protams, nokavēsim. Uz ko viņa tikai teica, ka iespēja jums ir, bet jūs varat iet un samainīt. Viņi ieteica piezvanīt pa īpašu tālruni. Bet pa to tālruni man paziņoja, ka mana biļetes statuss vēl nav mainījies un es to nevaru mainīt. Teica, ejiet un samainiet lidostas izejā, kur reģistrējāties. Es izgāju, tur milzīga rinda. Es ieslēdzu savas skandalozās saknes un sāku uzbrukt menedžerim, kāpēc man jāstāv rindā uzņēmuma kļūdu dēļ? Mēs ar viņu labi vai slikti parunājām, bet viņš teica, ka neko nevar darīt. Beigu beigās pie manis pienāca cits menedžeris un aizveda pa VIP līniju. Tur man 5 minūtēs samainīja biļeti. Tikai tagad tas vairs nebija Ņujorka-Maiami-Ostina (Teksasa), bet Ņujorka-Maiami-Dalasa (Teksasa)-Ostina (Teksasa), nu, ņemot vērā, ka tranzīts starp Dalasu un Ostinu, kā arī lidojuma laiks ir minimāls, tad tas nebija briesmīgi. Nu, tiesa, nācās gaidīt, kad salabos lidmašīnu Maiami. Un tur man bija ne maza gaidīšana. Nācās no jauna iziet kontroli pie ieejas (šoreiz visu pārbaudīju. Jā, klēpjdatoru vairs nepazaudēju.) Saprotat, jā, ka jābūt uzmanīgākam ar tādām lietām? Jo, piemēram, manā valstī bagāžas pārbaudē klēpjdatorus nelūdz izņemt. Bet Amerikā katrā "rentgenā" ir jāizņem elektriskās ierīces un jāieliek atsevišķā grozā. Apnīk, jā. Atgriežoties pie saviem vārtiem, es atradu noguru

Pirms šī ceļojuma es par Teksasu nezināju gandrīz neko. Laiks gāja, un pamazām es pieradu pie jaunās dzīves. No manas personīgās dienasgrāmatas: "Esmu jau pieradusi, ka mans svars šeit ir virs 100, augums nedaudz virs 5, ka kalorijas nav 100 gramos, bet porcijas lielumā, un benzīns nav litros, bet gallonos. Ārā parasti ir ap 100 grādiem, un mūsu mašīnas ātrums ir ap 50. Un visas šīs jūdzes, mārciņas, jardi un Fārenheiti vairs nedzen mani traku tā, kā sākumā. Es jau mierīgi skaitu monētas pie kases, lai gan pirmajās dienās panikā devu papīra naudu un lūdzu, kaut tikai man neprasītu sīknaudu. Nestandarta lapas tagad šķiet standarta, un svari, kas rāda virs 100, vairs tik ļoti nebiedē. Kad jauns paziņa saka, ka dzīvo 30 jūdžu attālumā no mums, man ir diezgan skaidrs priekšstats, cik tālu tas ir, un ja upes dziļums ir ap 2 jardiem, es saprotu, ka varu aizsniegt dibenu, ja pacenšos. Pie visa pierod. Un tas ir neprātīgi forši un interesanti." Bet augustā es atzinos mīlestībā šim štatam, uzrakstot šādu ierakstu Instagram: "Teksasā nav iespējams neiemīlēties. Droši vien daudziem tas skan dīvaini, bet tā ir. Kad uzzināju, ka no visiem Amerikas štatiem man ticis Teksasa, un es savu vasaru pavadīšu ar kovbojiem tuksnesī starp kaktusiem, es sāku raudāt. Es nopietni šņukstēju. Bet tas bija tikai manas nezināšanas un stereotipu dēļ, kas bija manā galvā. Tagad es vienkārši pateicos liktenim par to, ka esmu tieši šeit. Teksasa ir labākais, kas ar mani varēja notikt. Vienkārši tāpēc, ka tā ir pārsteidzoša. Tas ir vienīgais štats, kuram patiešām ir vēsture. Milzīga un diža (fotoattēlā, starp citu, ir Alamo – katoļu misija, kas kalpoja par cietoksni Teksasas revolūcijas laikā. Tagad tas ir Sanantonio un varbūt visa štata slavenākais vēsturiskais apskates objekts). Teksasa ir valsts līderos ne tikai pēc platības, bet arī pēc iedzīvotāju skaita. Pēc platības tā piekāpjas tikai Aļaskai (Teksasa ir lielāka par daudzām valstīm, ieskaitot jebkuru valsti Eiropā), bet pēc iedzīvotāju skaita – Kalifornijai (piemēram, Ņujorkas štats ir trešajā vietā). Šeit ir neticama daba, silts un saulains (pēdējās dienās gan ne pārāk, bet principā ir labi) un neprātīgi skaisti. Reizēm es skatos uz garām slīdošajām ainavām un nespēju noticēt, ka esmu Teksasā. Un kādi šeit ir cilvēki – jūs pat iedomāties nevarat. Patiesi laipni, atvērti un draudzīgi. Nu, un brīvību mīloši, protams. Visu, protams, neizstāstīsi, bet šī ir neticama vieta. Visi sapņo atbraukt uz Ameriku un pabūt Ņujorkā un Kalifornijā, bet maz kurš sapņo par Teksasu. Bet velti. Vientuļās zvaigznes štats. Štats, pār kuru vienmēr plīvos seši karogi. Atstāšu šeit monētu katram gadījumam. Who knows, kā saka." Ko mums uzdāvināja Teksasa? Mēs staigājām pa Sanantonio, braucām ar laivu un izstaigājām River Walk, iegriežoties dažādos veikaliņos un restorānos. Mēs gājām uz meksikāņu tirgiem un brīnījāmies, kāpēc visi runā spāniski. Mēs apmeklējām Balloka vēstures muzeju un Kapitoliju Ostinas pilsētā. Mēs cēlāmies 5:30, lai pavadītu brīvdienu milzīgajā Hjūstonā, bet beigās visu dienu pavadījām neticami interesantajā NASA muzejā un redzējām Meksikas līci Galvestonas pilsētā. Mēs staigājām pa nakts Ostinu, kur katrā bārā valdīja trakums un spēlēja mūziķi. Mēs lēcām no klints akā, kas sākumā šķita kā kaut kāds bezdibenis. Mēs gājām uz visforšākajiem restorāniem, pastāvīgi garšojām jaunus ēdienus, bet vienreiz vakariņojām sombreros. Mūziķi dziedāja speciāli mums, bet mēs no sajūsmas aizvērām acis. Mēs braucām ar visforšākajiem kalniņiem Six Flags, pludinājāmies ar riņķiem pa upi, staigājām pa antikvariātiem un pat pabijām īstā universitātē. Es peldēju ar diviem retrīveriem upē un saņēmu desmitiem bildinājumu. Mēs barojām zebras no rokas un redzējām žirafes, spēlējām golfu un boulingu, gājām uz kino un muzejiem, braucām ar velosipēdiem, peldējāmies, sauļojāmies, skatījāmies salūtu 4. jūlijā, gājām uz baptistu baznīcu, pabijām īstās amerikāņu ballītēs, spēlējām bīr-pongu un flip-flopu, ēdām saldējumu naktī parkā un vienkārši

Biļetes nopirku 4 dienas pirms reisa, čemodānus krāmēju naktī pirms izlidošanas. Visu dienu pavadīju Maskavā un dažas stundas Londonas lidostā. Lidojām ar British Airways (Maskava-Londona-Ostina). Es nebiju kārtīgi gulējusi trīs diennaktis, toties, ierodoties ASV, nejutu nekādu jetlag. Mēs vienkārši iekārtojāmies motelī, atradām spēkus vakarā pastaigāties pa apkārtni un aizmigām. Turpmāk es dažreiz rakstīšu "mēs", jo izrādījās, ka mēs tādi "nelaimīgie", kas spiesti doties uz Teksasu, bijām četri. Tas, ko ieraudzījām, kad izgājām pastaigāties Mūsu drūmais numurs, kurā pavadījām pirmo nedēļu Tipiskas Amerikas skats, kas pavērās no mūsu moteļa Ieraksts no manas personīgās dienasgrāmatas: "13. jūnijs Nu, mēs esam uz vietas. Pat neticas, ka mēs to visu pārdzīvojām, un beidzot sākas mūsu dzīves jauns posms. Mēs ielidojām Ostinā. Uzreiz sapratām, ka cilvēki šeit tiešām ir citādi. Viņi smaida un vienmēr ir gatavi palīdzēt. Pirmā šāda persona bija sieviete pie informācijas stenda. Palīdzēja mums izsaukt taksometru, iedeva kaudzi bukletu, novēlēja labu atpūtu. Mēs viņai pretī uzdāvinājām suvenīru no Krievijas. Patiesībā taksists bija diezgan aizdomīgs tips, par braucienu mēs viņam atdevām 140 dolārus (braucām gandrīz stundu, attālums kādi 85 km; 120 brauciens + 20 dzeramnauda). Mūsu "šikajā" viesnīcā mūs gaidīja kārtējais indietis ar sliktām ziņām par to, ka mēs varējām atbraukt par 5 dolāriem ar autobusu un ka mūsu restorānā, izrādās, apmeklētāju gandrīz nav. Bet mēs bijām tik noguruši, ka izvēlējāmies doties uz savu mazo un drūmo numuru. Es nebiju kārtīgi gulējusi trīs diennaktis, jutos briesmīgi, bet tomēr nolēmām pastaigāties pa apkārtni, paskatīties, kur mums būs jāpavada mūsu vasara. Plāns aiziet līdz Walmart izgāzās, mēs atgriezāmies mājās un aizmigām". Visu vasaru es rakstīju dienasgrāmatu. Katru dienu pierakstīju, kas interesants noticis, ko mēs darījām un kādas jūtas mani pārņēma. Pirmā nedēļa paskrēja nemanot. Mēs dzīvojām 5 minūšu attālumā no restorāna, kurā strādājām, tāpēc pilsētu īpaši neredzējām. Pastaigājāmies tikai apkārtnē, sauļojāmies pie tuvākās upes, gājām kājām uz Walmart (gandrīz stunda vienā virzienā). Cepuri, starp citu, nopirku pirmajā dienā. Teksasā esmu vai neesmu, galu galā? Nekas ievērības cienīgs nenotika, mēs strādājām (par darbu pastāstīšu vēlāk), baudījām brīvo laiku, bet pamazām sākām garlaikoties. Viss mainījās tieši pēc nedēļas, kad pienāca laiks kaut ko lemt par mājokli. Bet tas jau ir nākamais stāsts.