Pirms šī ceļojuma es par Teksasu nezināju gandrīz neko. Laiks gāja, un pamazām es pieradu pie jaunās dzīves. No manas personīgās dienasgrāmatas: "Esmu jau pieradusi, ka mans svars šeit ir virs 100, augums nedaudz virs 5, ka kalorijas nav 100 gramos, bet porcijas lielumā, un benzīns nav litros, bet gallonos. Ārā parasti ir ap 100 grādiem, un mūsu mašīnas ātrums ir ap 50. Un visas šīs jūdzes, mārciņas, jardi un Fārenheiti vairs nedzen mani traku tā, kā sākumā. Es jau mierīgi skaitu monētas pie kases, lai gan pirmajās dienās panikā devu papīra naudu un lūdzu, kaut tikai man neprasītu sīknaudu. Nestandarta lapas tagad šķiet standarta, un svari, kas rāda virs 100, vairs tik ļoti nebiedē. Kad jauns paziņa saka, ka dzīvo 30 jūdžu attālumā no mums, man ir diezgan skaidrs priekšstats, cik tālu tas ir, un ja upes dziļums ir ap 2 jardiem, es saprotu, ka varu aizsniegt dibenu, ja pacenšos. Pie visa pierod. Un tas ir neprātīgi forši un interesanti." Bet augustā es atzinos mīlestībā šim štatam, uzrakstot šādu ierakstu Instagram: "Teksasā nav iespējams neiemīlēties. Droši vien daudziem tas skan dīvaini, bet tā ir. Kad uzzināju, ka no visiem Amerikas štatiem man ticis Teksasa, un es savu vasaru pavadīšu ar kovbojiem tuksnesī starp kaktusiem, es sāku raudāt. Es nopietni šņukstēju. Bet tas bija tikai manas nezināšanas un stereotipu dēļ, kas bija manā galvā. Tagad es vienkārši pateicos liktenim par to, ka esmu tieši šeit. Teksasa ir labākais, kas ar mani varēja notikt. Vienkārši tāpēc, ka tā ir pārsteidzoša. Tas ir vienīgais štats, kuram patiešām ir vēsture. Milzīga un diža (fotoattēlā, starp citu, ir Alamo – katoļu misija, kas kalpoja par cietoksni Teksasas revolūcijas laikā. Tagad tas ir Sanantonio un varbūt visa štata slavenākais vēsturiskais apskates objekts). Teksasa ir valsts līderos ne tikai pēc platības, bet arī pēc iedzīvotāju skaita. Pēc platības tā piekāpjas tikai Aļaskai (Teksasa ir lielāka par daudzām valstīm, ieskaitot jebkuru valsti Eiropā), bet pēc iedzīvotāju skaita – Kalifornijai (piemēram, Ņujorkas štats ir trešajā vietā). Šeit ir neticama daba, silts un saulains (pēdējās dienās gan ne pārāk, bet principā ir labi) un neprātīgi skaisti. Reizēm es skatos uz garām slīdošajām ainavām un nespēju noticēt, ka esmu Teksasā. Un kādi šeit ir cilvēki – jūs pat iedomāties nevarat. Patiesi laipni, atvērti un draudzīgi. Nu, un brīvību mīloši, protams. Visu, protams, neizstāstīsi, bet šī ir neticama vieta. Visi sapņo atbraukt uz Ameriku un pabūt Ņujorkā un Kalifornijā, bet maz kurš sapņo par Teksasu. Bet velti. Vientuļās zvaigznes štats. Štats, pār kuru vienmēr plīvos seši karogi. Atstāšu šeit monētu katram gadījumam. Who knows, kā saka." Ko mums uzdāvināja Teksasa? Mēs staigājām pa Sanantonio, braucām ar laivu un izstaigājām River Walk, iegriežoties dažādos veikaliņos un restorānos. Mēs gājām uz meksikāņu tirgiem un brīnījāmies, kāpēc visi runā spāniski. Mēs apmeklējām Balloka vēstures muzeju un Kapitoliju Ostinas pilsētā. Mēs cēlāmies 5:30, lai pavadītu brīvdienu milzīgajā Hjūstonā, bet beigās visu dienu pavadījām neticami interesantajā NASA muzejā un redzējām Meksikas līci Galvestonas pilsētā. Mēs staigājām pa nakts Ostinu, kur katrā bārā valdīja trakums un spēlēja mūziķi. Mēs lēcām no klints akā, kas sākumā šķita kā kaut kāds bezdibenis. Mēs gājām uz visforšākajiem restorāniem, pastāvīgi garšojām jaunus ēdienus, bet vienreiz vakariņojām sombreros. Mūziķi dziedāja speciāli mums, bet mēs no sajūsmas aizvērām acis. Mēs braucām ar visforšākajiem kalniņiem Six Flags, pludinājāmies ar riņķiem pa upi, staigājām pa antikvariātiem un pat pabijām īstā universitātē. Es peldēju ar diviem retrīveriem upē un saņēmu desmitiem bildinājumu. Mēs barojām zebras no rokas un redzējām žirafes, spēlējām golfu un boulingu, gājām uz kino un muzejiem, braucām ar velosipēdiem, peldējāmies, sauļojāmies, skatījāmies salūtu 4. jūlijā, gājām uz baptistu baznīcu, pabijām īstās amerikāņu ballītēs, spēlējām bīr-pongu un flip-flopu, ēdām saldējumu naktī parkā un vienkārši
+7
