Kādu dienu saņēmu ziņu no puišiem ar piedāvājumu lielā grupā doties uz futbola maču. Sākumā ilgi domāju, braukt vai nē, tomēr biļete maksāja 75$, nevis 30 vai 45. Futbols, Liverpūle, Seviļa man neko nenozīmē, tie ir tukši vārdi. Bet nodomāju, ka vismaz reizi mūžā ir vērts redzēt maču savām acīm, jo īpaši tāpēc, ka šie klubi ieņem top vietas futbola pasaulē. Un kā vienmēr, kā tas parasti notiek, dienu pirms spēles izlēmu: BRAUČU. Rezultātā mača dienā sapulcējāmies: J-1 un Bostonas universitātes studenti. Iepazīšanās, sarunas. Bija jautri. Un, kad sākās mačs, bija vēl jautrāk. Atmosfēra, fani sarkanajā, saucieni "Liverpūūūūle" paliks atmiņā uz visu mūžu. Pats smieklīgākais ir tas, ka viņi zaudēja Seviļai ar 1:2. Pēc mača J-1 studentes no Hianisas devās atpakaļ mājās, bet es nopirku biļeti uz nākamās dienas vakaru, tomēr tā ir Bostona, daudz kas jāpaspēj apskatīt, bija lieli plāni nākamajai dienai. Domāju pārnakšņot stacijā, bija žēl 80$ par vienu nakti. Atnācu uz staciju, un, lai vienkārši nesēdētu, nolēmu sakārtot bildes no kameras, bet adatas fleškai pa rokai nebija, sāku jautāt blakussēdētājiem. Uzskrēju virsū diviem saviem tautiešiem un vienam kirgīzam. Izrādījās, ka tas kirgīzs mācās Ķīnā, kur mācos arī es, un vēl noskaidrojās, ka noformējāmies caur kopīgu paziņu, esam vienā grupā un kas vispār ir forši - sarakstījāmies ar viņu pirms mēneša. Cik gan pasaule ir maza. Rezultātā nevajadzēja nakšņot stacijā, četratā devāmies pastaigāties pa nakts pilsētu. Liela pilsēta naktī tiešām iztukšojas. Neviena nebija, vai tomēr. Uzskrējām virsū melnādainiem rasistiem, kuri kliedza mums pakaļ, bet mēs aizbēgām*))) Lūk tā, okeāna otrā pusē es vēlreiz pārliecinājos, ka pasaule tiešām ir ļoti maza.
+2
