Indianapolisa: Ceļvedis, cenas un bezmaksas naktsmītnes · 2026. g.

LKLyudmila Kovalevamila_kovaleva · 2011. gada 15. okt.Lasīt

30. jūnija rītā mēs piecēlāmies ap 10:00 un devāmies tieši uz Port Authority. Tur atradām kaut kādu lielveikalu, nopirkām cepumus un minerālūdeni, jo viņu pārējā pārtika mūsos īpašu uzticību neviesa) Mums bija jāizbrauc plkst. 15:00, tāpēc laika bija daudz, bet darīt nebija ko, turklāt vēl ar bagāžu rokās. Par spīti visam, tur nebija ne soliņu, ne krēslu... tiesa, amerikāņi par to īpaši nesatraucas, viņi var sēdēt jebkur: uz kāpnēm, zālājā un pat uz grīdas! Nogurusi Aseka nolēma arī nesatraukties un iekārtojās uz grīdas pie rozetes, lai uzlādētu telefonu. Sākumā es mazliet kautrējos, bet pēc tam pati apsēdos viņai blakus... nu, bija jāpierod pie amerikāņu dzīves) Ap 14:20 mēs devāmies meklēt mūsu gate (vārtus, aiz kuriem stāvēja mums vajadzīgais autobuss). 14:40 sākās iekāpšana autobusā. Nu, ko lai saka, parasti autobusi... tikai kondicionieru radītais aukstums bija nereāls. Dīvaini tie amerikāņi, viņiem labāk, lai ir auksti, nekā karsti. Labi, ka biju iepriekš dzirdējusi par šādiem „klimatiskajiem apstākļiem” autobusā, tāpēc uzvilku sev virsū kaudzi drēbju un piespiedu arī Aselju to darīt. Mūsu pirmais galamērķis bija Baltimor... pēc tam Rs Midway, Pittsburg, Columbus, Dayton Trot, Indianapolis, Garlingston, Burlington, Des Moines, Blumington, Omaha, Cheyenne, Lexington, Brush, Casper, Lovell un vēl kaudze pilsētiņu, caur kurām mēs braucām. Gandrīz katrā no šīm pilsētām mums nācās pārsēsties citos autobusos. Protams, pavadīt 3 dienas autobusā nav viegli, bet es bez vilcināšanās to atkārtotu vēlreiz! Jo brauciena laikā es redzēju tik daudz jauku pilsētiņu, ēku... principā mēs izbraucām cauri pusei Amerikas! Visas šīs 3 dienas mēs pārtikām no cepumiem, jo mūsu organisms vienkārši noraidīja šo mākslīgo amerikāņu pārtiku. Autobusos un pašās stacijās mēs redzējām ļoti daudz dīvainu cilvēku (ticiet man, pie mums jūs ko tādu neredzēsiet). Visvairāk mani smīdināja tas, kā daudzi puiši (īpaši afroamerikāņi) izvēlas valkāt bikses tā, ka puse viņu pēcpuses ir redzama (protams, peldbiksēs)) Tāpat pa ceļam mēs iepazināmies ar diviem jaukiem amerikāņiem ap 35 gadiem, no kuriem viens man piedāvāja iedzert (droši vien, lai labāk gulētos)) Un jau tuvojoties Vaiomingai, mēs iepazināmies ar kādu burvīgu spāni, kurš iemācīja man dažas frāzes savā valodā... Par manu lielu vilšanos, viņš devās uz Montānu (štats, kas atrodas nedaudz tālāk par Vaiomingu). Mūsu pēdējā pietura pirms Cody bija Lovell pilsēta. Tur mūs jau savāca mazs autobusiņš... tas, ka no pasažieriem bijām tikai es un Aseka, godīgi sakot, mani mazliet satrauca... manā galvā griezās tikai viena doma: „Dievs, uz kādu bedri es mūs vedinu! Aselja mani nogalinās!”

AAlexsadus · 2010. gada 18. okt.Lasīt

Kā jau pamanījāt, esmu aizkavējies ar bloga atjaunināšanu, jo notika tik daudz kas un nebija laika, vai precīzāk, nebija kur rakstīt =( Lūdzu piedošanu. Komandējums! Šodien piezvanīja no darba, teica gatavoties 3 dienu braucienam uz Stemfordu un paņemt līdzi savu autovadītāja apliecību!!! No turienes uz Čikāgu pārceļas krievu profesors ar savu sievu. Piezīme* prātā iešāvās doma par smadzeņu aizplūšanu uz ārzemēm…. Uz Stemfordu mēs braucām pa šādu ceļu: Čikāga – Indianapolisa – Kolumbusa – Klīvlenda, pēc tam caur Pensilvānijas štatu līdz Stemfordai. Atpakaļceļā man uzticēja automašīnu! To, ar kuru mēs nokļuvām līdz bāzei, kur paņēmām kravas automašīnu, tas ir Indianapolisā. Šosejas ASV ir ļoti labas, bet neaizmirsīsim, cik tas izmaksā nodokļu maksātājiem! Visā brauciena laikā par šoseju mēs iztērējām apmēram 200$!!! Un varu piebilst, ka ir arī alternatīvi ceļi, kas līdzīgi mūsu trasēm =D es domāju ar vienu braukšanas joslu, bez bedrēm un citām nelaimēm. Un, starp citu, uz šiem ceļiem ir ļoti maz mašīnu, tāpēc, ja vēlaties ietaupīt naudiņu un apskatīt dabu, tad brauciet nevis pa šoseju. Pa ceļam pamanīju ļoti daudz ceļojošu pensionāru, tur ir veseli autobusi ar viņiem! Augšupielādēju fotogrāfijas ar ainavām un visu, kas gadījās pa ceļam. J Veiksmīgi nokļuvuši Stemfordā un piekrāvuši kravas automašīnu līdz malām, mēs jau taisījāmies braukt prom, bet profesors palūdza pa ceļam iebraukt pie viņa dēla paņemt televizoru. Šī ideja man uzreiz nepatika! Tomēr mēs izpildījām viņa lūgumu. Un jau ierodoties Čikāgā, kad izkrāvām visas mantas un mēbeles, paķerot televizoru, mēs atklājām…..oooooooooo…fuck! tam bija ieplaisājis ekrāns!!! TV cena ir 1300$, bet par šo darbu mums samaksāja 2200$ - benzīns - nakšņošana - šoseja - TV = 0!!!!!!!!fuck!!!!!!!!! Bet man tik un tā samaksāja manus 400$))))))))) PS ASV patiešām novērtē darbu un visādi to veicina, ar bonusiem, dzeramnaudām utt., mums pat maksāja pa 20$ dienā vienkārši par to, ka izej uz darbu, tātad tu šo naudu jau esi nopelnījis neatkarīgi no tā, vai pasūtījums tiks atcelts vai notiks citi nepārvaramas varas apstākļi)

ААндрейminsk_8186 · 2009. gada 31. okt.Lasīt

2. augusts. Mūsu diena vienmēr sākas standarta veidā: darbs sākas 10:00 no rīta. Tā kā gadatirgus sākas tikai 7. datumā, mūsu darba dienas, lai arī darba, ir diezgan relaksētas, tomēr priekšnieki nekad nesaka, cikos mēs beigsim, un pēdējā brīdī bieži parādās negaidīti jauni uzdevumi. Tāpēc līdz pēdējam brīdim nezināju, vai sanāks. Baidīja arī iespējamais biļešu trūkums, jo uz koncertu pilsētā pēc Indianapolisas biļešu nebija. Ar darbu viss izdevās labi, un mēs varējām doties ceļā 6 vakarā, nokļuvuši ar autobusu līdz centram, mums nebija ne jausmas, kur mēs vispār esam un kur mums jāiet, viss, kas mums bija, bija tas, ka jāmeklē divu ielu krustojums. Pēc 15 minūšu meklēšanas mēs nejauši uzdūrāmies vienai no vajadzīgajām ielām: New Jersey street. Turpat satikām puisi un meiteni rokenrola izskatā, nolēmām iet viņiem līdzi, un, kā izrādījās, nekļūdījāmies, viņi gāja uz koncertu. Koncerts notika ēkā, kas atgādināja muzeju vai teātri, nekāda kluba smaka te nebija, uz ielas stāvēja kādi 50 cilvēki, daudzi ar frizūrām kā Maikam Nesam =) Atmosfēra diezgan draudzīga. Tieši pirms durvīm stāvēja turniketi, kas dalīja cilvēkus 3 plūsmās, turpat arī vairāki apsargi, kas pārbaudīja kabatas. Pienākot pie viņiem, uzreiz pajautājām, vai ir biļetes un kur tās var nopirkt. Atbildē atskanēja „Yes, right here”. Es biju laimīgs. Koncerta dienā biļetes tika pārdotas par 30 dolāriem, iegādājušies 2 biļetes jau ēkas iekšpusē, mēs devāmies tālāk. Monumentālas kāpnes, griesti, diezgan neparasti. Uzgājuši otrajā stāvā, ieraudzījām cilvēkus, kas tirgoja stafu. Uz koncertu bez Social Distortion bija pieteiktas vēl 2 grupas: The Strangers un Crivet, iepriekš par tām neko nebiju dzirdējis. Pārlaidis skatienu stafam, pievērsu uzmanību 1 Social Distortion krekliņam, un sasodīts, resnajiem amerikāņiem vīriešu krekliņi bija tikai sākot no medium izmēra, man vajadzēja small. Baikas maksāja 50 bakšus, krekliņi 25, uzlīmju komplekts 10, vārdu sakot, pārāk dārgi =( stafu es nenopirku. Zāle bija liela telpa, centrā skaņu režisoru pults, aizmugurē tirgoja alkoholu, žēl, ka ne mums, liela skatuve. Vispār telpa ideāla šāda veida koncertiem. Tieši 7os (mani iepriecināja punktualitāte) The Strangers sāka savu setu, ne ar ko īpašu viņi man nepalika atmiņā, negribu veltīt viņiem laiku. Pēc 10 minūšu pārtraukuma uz skatuves iznāca Crivet, un šī grupa izrādījās... sieviešu. Un nospēlēja viņas vienkārši pppc, ātrs pank-h-k, precīzi, nospēlēts, efektīgi, viņas mani iespaidoja, nedomāju, ka meitenes var tā spēlēt. Zāle gaidīja Social Distortion... Pie skatuves pievilka vēl pāris apsargus. Tehniķu komanda novāca pirmo divu grupu aparatūru, iznesa ģitāras, sāka pārbaudīt mikrofonus... Pauze nedaudz ievilkās, fonā skanēja 50-to gadu tīrs rokenrols, tad gaismas sāka mainīties, pēkšņi sāka izcelties detaļas, kas nebija pamanāmas iepriekš: uz skatuves izkārtas numura zīmes, automašīnu lukturi, fonā uz visas sienas vecas amerikāņu automašīnas projekcija ar datumiem (1979-2009), kustīgas rotaļlietas. Un tad uz skatuves iznāk Social Distortion. Pirmās dziesmas nosaukumu neatceros, tad Another State of Mind, Mommys Little Monster, Sick boy, highway 101, don’t drug me down, tad pāris jaunas, iepriekš nebiju dzirdējis, Rich for the sky,.. Pirmajās rindās cilvēki klausījās un plaukšķināja, kratīja rokas, galvas, nedaudz tālāk slems, mēs stāvējām pirmajās rindās sānos, 3 metrus no mums bija basģitārists, Maiks Ness bija pa vidu, bet bieži piegāja pie stūriem, sākumā viņi bieži lēkāja. Vispār es sapratu, ka viņu sets bija uzbūvēts tā, ka pirmajā pusē gāja ātrākas dziesmas, beigās mierīgākas dziesmas. Tad viņi nolika ģitāras un aizgāja, zāle kliedza, dziedāja, un viņi iznāca atkal, lai nospēlētu vēl 5 dziesmas, ģitārists pastāvīgi mainīja ģitāras, Ness mainīja 2 Gibsonus. Priekšpēdējo viņi nospēlēja jaunu lietu, diezgan ātru, rokenrolisku, vakaru noslēdza ar Story Of my life... Paldies viņiem par pusotru stundu pankroka. Izgājām no Murat Center 23os, sākām meklēt taksi, ēkas otrā pusē atradām vi

ААндрейminsk_8186 · 2009. gada 31. okt.Lasīt

30. jūnijs. Beidzot varu mierīgi apsēsties un uzrakstīt par aizvadītās nedēļas notikumiem. Atkal pārvācāmies uz jaunu vietu, šeit dzīves apstākļi ir nedaudz sliktāki: sākumā Wi-Fi trūkums neiepriecināja. Tomēr šodien internets beidzot parādījās. Pēdējās 4 dienas bija atpūta, precīzāk, to nevar nosaukt par pilnvērtīgu atpūtu, pastāvīgi darījām kaut kādus sīkumus. Kā izrādījās, mūsu darbam ir daudz plusu un mīnusu. Plusi: 1) Darbs svaigā gaisā, vispār 90 procentus laika pavadām svaigā gaisā, tāpēc vienmēr ir veselīgs miegs un apetīte. 2) Mums ir mājoklis. 3) Mums ir darbs, un tas ir tiešām forši, jo tagad ASV ar darbu ir saspringti, ļoti daudzi cilvēki vienkārši nevar to atrast. 4) Mēs ceļojam. Visas mīnusi izriet no plusiem: 1) Tā kā visi gadatirgi nav pašās pilsētās, mēs nevaram pilnvērtīgi pastaigāties, nākas lūgt, ja mums vajag uz veikaliem vai moliem, turklāt lielajās pilsētās mums gadatirgu vēl nav bijis. 2) Dzīves apstākļi, protams, nav pilsētas līmeņa, ļoti izvēlīgi cilvēki šeit nevarētu dzīvot, bet mums ir normāli, vienīgais, kas tracina, ir tas, ka, kad atbraucām, brīvas vietas bija tikai 2 istabās, viena vīriešu, otra sieviešu, un mūs ar Jūliju izmitināja dažādās istabās. 3) Izklaide jāorganizē pašiem, nedaudz iedzeram, es dzīvoju ar foršu rokeri, ar viņu nav garlaicīgi. Starp citu, vienreiz vakarā sēdējām ar manu rokeri-kaimiņu un dzērām alu, es sāku viņam teikt: "Ell, tu mīli kantrī, mīli rokenrolu, bet vai zini tādu mūzikas stilu kā Rokabilly, tas ir kā šo stilu sajaukums". Viņš teica, ka nezina, un lūdza nosaukt grupas piemēru. Es viņam teicu "Stray Cats", viņš nolamājās, teica, ka tā ir viena no viņa vismīļākajām grupām, ka viņš jaunībā tās klausījās, un lūdza ierakstīt viņam CD ar viņu albumiem. Tā kā tiešām foršs čalis. Laiks šeit skrien ļoti ātri, dzīves ritms ļoti atšķiras no mūsējā. Amerika maina, turklāt maina visus. Es spriežu pēc sevis, ir forši, ka dzīvē ienāk pārmaiņas. Nākamās pāris nedēļas solās būt smagas, darba būs daudz, mēneša beigās esam ieplānojuši braucienu uz Čikāgu, gribam tur pāris dienas patusēt + gribam satikties ar mūsu veco draudzeni. Pēc tam būs dažas ellīgas nedēļas Indianapolisā, tieši tur būs visgrūtākais darbs, BET... amerikāņi teica, ka šajā pilsētā ir vieni no visforšākajiem mūzikas veikaliem!! Nevaru sagaidīt, kad tikšu pie ģitārām. Gandrīz aizmirsu, aizvakar mūs ar Jūliju aizturēja policisti. Lieta bija tāda: Ejam mēs nesteidzoties pa apģērbu veikalu, bet tas ir tik liels, ka var apmaldīties, es eju lēni, tad eju uz kasi, satieku Jūliju, mēs apmaksājam pirkumus, izejam no veikala, skatos... lēni brauc, es pat teiktu ripo policijas mašīna, nu man doma "Vai tiešām pie mums?" =) un tiešām! izkāpj policists un ar stingru balsi angliski "Sēdieties mašīnā", nu mēs atbildam "ok, ok, no problem". Iesēdāmies, es paspēju nedaudz apskatīties, ādas sēdekļi, priekšā mums režģis, nedaudz šauri, priekšējā sēdeklī dators, kamera. Policists atver durvis un saka, ka viņus izsauca veikala menedžeris, jo mēs kaut ko nozagām, un ka viņam ir tiesības mūs aizturēt uz kādu laiku. Nu mēs mierīgi gaidām, jo zinām, ka neko neesam nozaguši, viņi pārmeklēja mūs, Jūlijas mugursomu, tad teica man izkāpt un rokas uz mašīnas, īsāk sakot, kā ļaunu melno gangsteri pārmeklēja, tad saka, ka viss ok, mēs varam iet, jo viņiem pret mums nekā nav, turklāt policisti bija diezgan normāli, bet menedžeri, kas iznāca no veikala, pat neatvainojās. Kad gājām prom, policists kaut ko atzinīgu teica par uzrakstu uz mana džempera (biju ģērbies Strike Anywhere džemperī, tur priekšā kaut kas par policiju bija rakstīts). Un mēs veiksmīgi aizgājām. Pēc tam amerikāņi teica, ka viņiem dažreiz tā gadās. Secinājumi tika izdarīti šādi: 1) vienmēr nēsāt līdzi ID (tajā brīdī mēs tos nebijām paņēmuši līdzi) 2) nekautrēties no sava angļu valodas, Amerika ir tāda valsts, kurā, ja tevi nesaprot, tad tās nav tavas problēmas, bet viņu. Tāpēc mums vajadzēja drosmīgi izteikt menedžeriem savas pretenzijas.

ААндрейminsk_8186 · 2009. gada 31. okt.Lasīt

Lidojums noritēja labi, neskatoties uz to, ka lidoju pirmo reizi. Pēc tam sekoja pārsēšanās autobusā uz Indianapolisu, tieši tur mūs veda mūsu job offers. Ceļš bija garš, apmēram 20 stundas, bet mēs jutāmies labi, jo bijām Amerikā. Pa logu daudz fotografējām: bija ko redzēt, ceļš veda cauri Filadelfijai, Pitsburgai, Kolumbusai, neskaitāmām mazpilsētām, līdzenumiem un pakalniem. Mēs alkatīgi tvērām visu. Indijā mūs gaidīja vēl viena pārsēšanās uz Marionas mazpilsētu, vēl 2 stundas ceļā, kas paskrēja ļoti ātri, un, lūk, mēs esam galā. Ainu, ko mēs ieraudzījām, neviens no mums nekad neaizmirsīs: 6 no rīta, uzlecoša saule, līdzenums ar retu veģetāciju, viegls vējiņš, tukša šoseja, vientuļa degvielas uzpildes stacija un indietis, kurš, mūs ieraudzījis, teica: „Welcome to America”. Pēc tam bija dažas stundas šajā degvielas uzpildes stacijā, gaidot bosu, kuram bija jāatbrauc mums pakaļ, garas pārdomas par tēmu „varbūt mūs piemānīja ar darbu un mēs kļuvām par realitātes šova «Visstulbākās krāpšanas» dalībniekiem”. Bet viss beidzās labi, vienkārši notika neliels pārpratums, un jau līdz pusdienlaikam mēs ieradāmies savā jaunajā darba vietā.

TZTatiana Zubareva2015. gada 1. febr.Lasīt

Pēdējā diena jau par dzimto kļuvušajā un vismīļākajā Mērtl-Bīčā! Staigāju ar jaunu iPhone, filmēju ar kameru visu, ko redzu sev apkārt: panorāmas ratu, savu ceļu no darba uz mājām! Nu, ardievas, Mērtl-Bīč, man tevis pietrūks! Visu nakti mēģināju sakravāt mantas! Cik gan grūti ir sabāzt čemodānā visus savus jaunos pirkumus! Nezinu, vai ir vēl kādi cilvēki kā es, kas no Amerikas ved AIZKARUS! Bet man tie iepatikās, tie ideāli iederēsies manas istabas interjerā Krievijā, un nospļauties, ka čemodāns neaizveras! Kurpes uz milzīgas platformas tā arī neietilpa bagāžā, nu ko, lidošu kā zvaigzne pilnā parādē! 4 no rīta ienāk Sardors: "Kas, visi guļ? Taņa, braucam sagaidīt saullēktu?" Protams, braucam! Pēdējais saullēkts okeānā Mērtl-Bīčā! Sardors fotografēja mani uz saullēkta debesu un okeāna viļņu fona, un mēs dzērām šampanieti par manu aizbraukšanu! 8 no rīta aizbraucām uz mūsu mājām, man vajadzēja līdz galam sakravāt mantas, bet Sardors apgūlās pagulēt! Pēc divām stundām es knapi viņu pamodināju, lai viņš aizvestu mani uz lidostu, kā bija solījis! Izgāju reģistrāciju, gaidu iekāpšanu un nesaprotu, kur ir pārējie pasažieri... Piegāju pie sievietes, kura stāv pie vārtiem, kur man jāiet uz lidmašīnu, lai pajautātu, kas par lietu, uz ko saņemu atbildi: -Mazā, tava lidmašīna pēc divām minūtēm pacelsies! Iekāpšana ir beigusies! -KĀ? -Paskaties uz savu biļeti! Izlidošana ir 11.00! Un te es saprotu, ka mana neuzmanība un bezatbildība tikko ir sasniegusi maksimālo līmeni! Asarās, apvainojusies uz sevi, velkos atpakaļ uz reģistrāciju pēc savas bagāžas! Lidostas darbinieki dāsni, kaut arī ar neapmierinātu skatu, pilnīgi bez maksas iedeva biļeti uz Baltimoru nākamajai dienai, tajā pašā laikā: "Tikai nenokavējiet!" Paldies jums, dārgie))) Zvanu Koļam, pateikt, ka atlidošu rīt! Kā viņš savaldīja emocijas, nezinu! Ļoti labs, laikam, ja jau nebāra! Šī bija mana papildu pēdējā diena Mērtl-Bīčā, es visu dienu sauļojos, peldējos okeānā, staigāju) Atlidoju uz Baltimoru, Koļa mani sagaidīja ar ziediem kabrioletā) Ooo, tas ir tik mīļi) Viņš man parādīja visu Baltimoru! Burvīga pilsēta ar skaistāko centru! Es izbraucu ar mašīnu cauri 22 štatiem no viena krasta līdz otram ar vienu "brīnišķīgu jaunu cilvēku", kā viņš pats sevi pieticīgi dēvē, apmeklēju Baltimoru, Vašingtonu, Filadelfiju, Atlantiksitiju (Ņūdžersija), Kolumbusu, Čikāgu, Indianapolisu, Jeloustonas nacionālo parku un Portlendu, no kurienes es ar lidmašīnu 8 stundas lidoju līdz pēdējam punktam - Ņujorkai. Principā negribu jūs nogurdināt ar garu savu emociju un iespaidu aprakstu par visu redzēto – labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt par to! Esmu pārliecināta, jums būs savi pirmie iespaidi, vēl labāki nekā manējie) Pateikšu tikai pa diviem vārdiem par katru pilsētu un pievienošu bildes) Jā, bildes man palika tūkstošiem!))) Vašingtona - štatu majestātiskā galvaspilsēta ar Kapitoliju, Balto namu un memoriāliem) Filadelfija - pilsēta, kurā es iemīlējos! Mājīga, tajā pašā laikā arī moderna) Viss elpo veselīgu dzīvesveidu, visi skrien un smaida) Atlantiksitija - bezgalīgo luksusa kazino pilsēta)) Laikam otrā pilsēta pēc Lasvegasas, kur cilvēki brauc atstāt kaudzi naudas) Kolumbusa - Ohaio štata galvaspilsēta ar skaistu krastmalu un dažādiem apskates objektiem) Čikāga - vēju pilsēta! Visvairāk atmiņā paliekošais man bija uzkāpšana Vilis Tauerā, 442 metrus augstā tornī, ar stikla izvirzījumiem virs zemes! Es knapi saņēmos nostāties uz stikla) Jeloustonas nacionālais parks - kaut kas neticams! Tik skaistu dabu es vēl nekad nebiju redzējusi! Esmu lielā iespaidā! Ko tik es tur neredzēju: gan kalnus, gan geizerus, gan ūdenskritumus, gan kanjonu) No dzīvnieku pasaules satikām bizonus, briežus, kalnu kazas, burundukus, vāveres, ērgļus) Super) Portlenda - lieliska pilsēta, kas atrodas uzreiz divos štatos (Oregona un Vašingtona) un ir sadalīta ar Vilametas upi divās daļās - Īstsaita un Vestsaita) Ņujorka - lielais ābols, Pasaules galvaspilsēta) Bezgalīgi debesskrāpji, daudz cilvēku, dzīve kūsā) Esmu pār