Ir pagājis mēnesis, kopš pēdējo reizi rakstīju. Ilgs laiks. Godīgi sakot, es arī tagad nerakstītu, ja nebūtu gadījuma, kas ar mani notika šodien. Bet visu pēc kārtas. Darbs nav vilks... Strādāt ir labi. Īpaši, kad pierod un iejūtas. Gan valstī, gan darbā. To, ka esi iejuties un pieradis, ir viegli saprast – tu pārstāj justies kā „dzīvojošs filmā” un pastāvīgie smaidi uz tevi neatstāj nekādu iespaidu. Turklāt šeit ne visi smaida un sveicinās. Pieradums pie darba pastāv, bet tas ir atkarīgs no darba veida. Ar darbu man paveicās, jo tur es vismaz komunicēju ar amerikāņiem, kas neapšaubāmi ir pluss. Cita lieta, ka nākas daudz skraidīt ar ēdienu, pasūtījumiem utt. Būt viesmīlim nav nemaz tik slikti, bet es nevarētu tā strādāt visu mūžu. Mums ir kādas 5-6 viesmīles, galvenokārt imigrantes no dažādām valstīm, kuras restorānā strādā pastāvīgi. Tas nav jautri, es jums teikšu. Bet kā sezonas darbs – vispār lieliski. Tam ir vajadzīga laba angļu valoda, vismaz... Tagad tuvāk smaidīgajiem amerikāņiem un pašai ASV, un tad par šodienu. Mēness otrā puse Cilvēki visur ir vienādi. Gan Krievijā, gan ASV. Atšķirība ir tikai tajā, ka, ja tu ASV visur un visiem smaidīsi – tas ir normāli. Darbā tas ir ļoti apsveicami. Krievijā nevienam par to nav nekādas daļas. Es nezinu, kā uz mani skatīsies metro, kad atgriezīšos mājās, bet domas par to manu smaidu tikai padara platāku. Maza amerikāņu piezīme. Patiesībā šeit, Masačūsetsā, lai gan smaida daudz biežāk nekā mūsu plašajā Dzimtenē, ir daudz subjektu, uz kuriem pat skatīties negribas. Konkrēti, viena amerikāņu pavāre manā restorānā – visas pasaules bēdas atspoguļojas viņas sejā KATRU DIENU. Es nezinu, kā var dzīvot ar tādu seju :) Vispār masačūsetsiešus (ja viņus tā var nosaukt :D), un visus pārējos Jaunanglijas iedzīvotājus, viņu nesmaidīšanas dēļ visi pārējie amerikāņi uzskata par stīviem un liekulīgiem. Varbūt stereotips, varbūt arī nē. Es biju arī Bostonā – skaista, mierīga pilsēta. Bija patīkami tur nokļūt pēc amerikāņu ciemata. Skaists parks, cilvēki sauļojas – nevis Ņujorkas Centrālparka samazināta kopija, bet tieši otrādi – tā „māte”. Boston Common – Bostonas parks – ir pats pirmais sabiedriskais parks ASV. Mēs nedaudz pastaigājām pa Čainataunu, jutāmies kaut kur starp Ķīnu, Japānu, Koreju un Taizemi :) Bostonā ir ļoti daudz pieminekļu – dibinātājiem tēviem, Pilsoņu karā kritušajiem, Neatkarības karā kritušajiem. Interesanti skatīties, kā vecās ēkas sadzīvo ar milzīgiem debesskrāpjiem. Netālu no Bostonas ir Kembridža (nevis tā Kembridža, kas ir Anglijā, bet Kembridža, kur atrodas Hārvarda) – tā ir atsevišķa pasaule. Pasaule, kurā ir maz mašīnu un ļoti daudz velosipēdu. Kur ir kluss, kur studenti vakaros pulcējas dažādās kafejnīcās, kur 17. gadsimtā celtās vecās ēkas sadzīvo ar jauniem supermoderniem korpusiem, kur ielās mūziķi spēlē ģitāras. Šeit jūti, ka šī ir tā vieta, kur tu gribētu mācīties. Godīgi atzīšos, es mežonīgi apskaudu tos puišus un meitenes, kuri spēlēja volejbolu sava kopmītnes pagalmā (tur pat bija baseins!). Kurš gan neapskaužtu, vai ne? :) Mēs gribējām ieiet Hārvardas muzejos, bet tie jau bija slēgti – bija par vēlu. Atvadoties no klusās Kembridžas, kur pa parku nekaunīgi skraidīja vāveres kopā ar cilvēkiem, kas veica vakara skrējienus, mēs iekāpām metro, kas šeit ir „train”, jo tas iznāk uz virsmas, aizbraucām līdz South Station, kas šeit ir 3 vienā – metro stacija, dzelzceļa stacija un autoosta, un aizbraucām, bet es noteikti atgriezīšos šeit vēlreiz – muzeju un MIT dēļ. Neņem galvā Tagad tieši pie tā, kas pamudināja (precīzāk, kurš pamudināja) uzrakstīt šo lapu. Šodien bija mana pirmā (un pēdējā) darba diena otrajā darbā. Saskaņā ar mana menedžera teikto oficiālo versiju, šis darbs vienkārši nav man. Protams, nav man, es taču netaisos visu mūžu kārtot mērces un minerālūdens pudeles uz lielveikala plauktiem, kā viņš. Es viņam to, protams, neteicu. Lai gan, manuprāt, viņš ir vienkārši kretīns. Saimniece man teica, ka varbūt viņš vienkārši no rīta piecēlās ar nepareizo kāju. Va
+2
