Kembridža: Ceļvedis, cenas un bezmaksas naktsmītnes · 2026. g.

SYSandugash Yelyubayevainfoguuu · 2015. gada 14. aug.Lasīt

Augstāk redzamais attēls tika uzņemts Kembridžas pilsētā, netālu no labi zināmās Cambridge university press. Tā kā Apvienotā Karaliste ir ļoti populāra ar tādām vēsturiskām vietām kā Kembridžas universitāte. Es sapratu tikai vienu lietu – Londona patiesībā ir milzīga pilsēta, kurai ir nepieciešama vairāk nekā nedēļa, lai apmeklētu visas trīs Londonas daļas, proti, pilsētas centru, rietumu un austrumu daļas. Savas dzīves labākās dienas es pavadīju kopā ar ļoti jaukiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem akadēmijā. Man patika studēt, kamēr biju Apvienotajā Karalistē. Bija ārkārtīgi aizraujoši dalīties pieredzē un zināšanās ar studentiem no dažādām valstīm un tautībām. Manā grupā man paveicās iegūt draugus no Velsas, Kanādas, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Irānas, Turkmenistānas, Turcijas, Itālijas, Spānijas, Francijas, Lietuvas, Taizemes, Čīles un Meksikas.

TTakhirmrweweg · 2012. gada 29. jūn.Lasīt

Ir pagājis mēnesis, kopš pēdējo reizi rakstīju. Ilgs laiks. Godīgi sakot, es arī tagad nerakstītu, ja nebūtu gadījuma, kas ar mani notika šodien. Bet visu pēc kārtas. Darbs nav vilks... Strādāt ir labi. Īpaši, kad pierod un iejūtas. Gan valstī, gan darbā. To, ka esi iejuties un pieradis, ir viegli saprast – tu pārstāj justies kā „dzīvojošs filmā” un pastāvīgie smaidi uz tevi neatstāj nekādu iespaidu. Turklāt šeit ne visi smaida un sveicinās. Pieradums pie darba pastāv, bet tas ir atkarīgs no darba veida. Ar darbu man paveicās, jo tur es vismaz komunicēju ar amerikāņiem, kas neapšaubāmi ir pluss. Cita lieta, ka nākas daudz skraidīt ar ēdienu, pasūtījumiem utt. Būt viesmīlim nav nemaz tik slikti, bet es nevarētu tā strādāt visu mūžu. Mums ir kādas 5-6 viesmīles, galvenokārt imigrantes no dažādām valstīm, kuras restorānā strādā pastāvīgi. Tas nav jautri, es jums teikšu. Bet kā sezonas darbs – vispār lieliski. Tam ir vajadzīga laba angļu valoda, vismaz... Tagad tuvāk smaidīgajiem amerikāņiem un pašai ASV, un tad par šodienu. Mēness otrā puse Cilvēki visur ir vienādi. Gan Krievijā, gan ASV. Atšķirība ir tikai tajā, ka, ja tu ASV visur un visiem smaidīsi – tas ir normāli. Darbā tas ir ļoti apsveicami. Krievijā nevienam par to nav nekādas daļas. Es nezinu, kā uz mani skatīsies metro, kad atgriezīšos mājās, bet domas par to manu smaidu tikai padara platāku. Maza amerikāņu piezīme. Patiesībā šeit, Masačūsetsā, lai gan smaida daudz biežāk nekā mūsu plašajā Dzimtenē, ir daudz subjektu, uz kuriem pat skatīties negribas. Konkrēti, viena amerikāņu pavāre manā restorānā – visas pasaules bēdas atspoguļojas viņas sejā KATRU DIENU. Es nezinu, kā var dzīvot ar tādu seju :) Vispār masačūsetsiešus (ja viņus tā var nosaukt :D), un visus pārējos Jaunanglijas iedzīvotājus, viņu nesmaidīšanas dēļ visi pārējie amerikāņi uzskata par stīviem un liekulīgiem. Varbūt stereotips, varbūt arī nē. Es biju arī Bostonā – skaista, mierīga pilsēta. Bija patīkami tur nokļūt pēc amerikāņu ciemata. Skaists parks, cilvēki sauļojas – nevis Ņujorkas Centrālparka samazināta kopija, bet tieši otrādi – tā „māte”. Boston Common – Bostonas parks – ir pats pirmais sabiedriskais parks ASV. Mēs nedaudz pastaigājām pa Čainataunu, jutāmies kaut kur starp Ķīnu, Japānu, Koreju un Taizemi :) Bostonā ir ļoti daudz pieminekļu – dibinātājiem tēviem, Pilsoņu karā kritušajiem, Neatkarības karā kritušajiem. Interesanti skatīties, kā vecās ēkas sadzīvo ar milzīgiem debesskrāpjiem. Netālu no Bostonas ir Kembridža (nevis tā Kembridža, kas ir Anglijā, bet Kembridža, kur atrodas Hārvarda) – tā ir atsevišķa pasaule. Pasaule, kurā ir maz mašīnu un ļoti daudz velosipēdu. Kur ir kluss, kur studenti vakaros pulcējas dažādās kafejnīcās, kur 17. gadsimtā celtās vecās ēkas sadzīvo ar jauniem supermoderniem korpusiem, kur ielās mūziķi spēlē ģitāras. Šeit jūti, ka šī ir tā vieta, kur tu gribētu mācīties. Godīgi atzīšos, es mežonīgi apskaudu tos puišus un meitenes, kuri spēlēja volejbolu sava kopmītnes pagalmā (tur pat bija baseins!). Kurš gan neapskaužtu, vai ne? :) Mēs gribējām ieiet Hārvardas muzejos, bet tie jau bija slēgti – bija par vēlu. Atvadoties no klusās Kembridžas, kur pa parku nekaunīgi skraidīja vāveres kopā ar cilvēkiem, kas veica vakara skrējienus, mēs iekāpām metro, kas šeit ir „train”, jo tas iznāk uz virsmas, aizbraucām līdz South Station, kas šeit ir 3 vienā – metro stacija, dzelzceļa stacija un autoosta, un aizbraucām, bet es noteikti atgriezīšos šeit vēlreiz – muzeju un MIT dēļ. Neņem galvā Tagad tieši pie tā, kas pamudināja (precīzāk, kurš pamudināja) uzrakstīt šo lapu. Šodien bija mana pirmā (un pēdējā) darba diena otrajā darbā. Saskaņā ar mana menedžera teikto oficiālo versiju, šis darbs vienkārši nav man. Protams, nav man, es taču netaisos visu mūžu kārtot mērces un minerālūdens pudeles uz lielveikala plauktiem, kā viņš. Es viņam to, protams, neteicu. Lai gan, manuprāt, viņš ir vienkārši kretīns. Saimniece man teica, ka varbūt viņš vienkārši no rīta piecēlās ar nepareizo kāju. Va

Rravik2009. gada 15. jūn.Lasīt

Nu, es neesmu liels sautētu kartupeļu cienītājs. Bet Stass tos pagatavoja – bija garšīgi un tik ļoti krieviski. Es viņam vēl nekas neesmu, bet viņš tik ļoti centās, no visas sirds. Stass vispār ir ļoti jautrs. Tāds krievu kultūras fans, kādu vēl nebiju redzējis. Kirils arī, bet man šķiet, ka viņš vairāk kompānijas pēc kopā ar Stasu. Šodien iepazinos ar Anšenu, Stasa sievu. Forša. Viņa ir krāsaina, bet izskatās kā balta. Starp citu, mēs, krievi, esam baltāki par vietējiem baltajiem. Lai gan, varbūt tas tikai man tā šķiet. Stass stāstīja, kā viņi ar Kirilu gāja uz sporta bāru skatīties „Zenit – Manchester” maču. Atnāca ietinušies krievu karogos, kliedza, juta līdzi. Divatā. Tur visa publika juta līdzi „Manchester”, pārdzīvoja. Bet Stass ar Kirilu divatā priecājās. Tur viņiem jautāja: „Kas tas par „Zenit”? Kas tā par komandu, par kuru jūs fanojat?” Daudzi „Zenit” vispār nepazina. „Tas ir Pēterburga, Krievija!” – lepni atbildēja puiši. Tik smieklīgi! Viņi ir labi puiši – Kirils un Stass. Cik labi, ka es satieku tik daudz patiesi labu cilvēku! Mēs vakar vakarā ar Iru runājām par darbu. „Žēl,” saku es, „to meiteņu, kas tur strādā.” „Nu nevajag viņas žēlot. Viņas tur pelna tādu naudu, ka...” – atbildēja Ira. Bet man tik un tā žēl. No vienas puses, protams, var teikt (un daudzējādā ziņā būt tuvu patiesībai): katrai sievietei savā lokā ir tādi vīrieši, kuri ir „viņai piemēroti”. Bet ja kāds nejauši nokļuva „Mavericks”? Salauza sev dzīvi? Vai sieviete, kas „bija” šajā sfērā, pēc tam būs romantiski un aizkustinoši sievišķīga? Vai ticēs, ka normāli vīrieši eksistē? Vai ticēs mīlestībai? Vai tikai tam, ka visi visus izmanto, ka nauda var visu, risina un nosaka visu? Ā? Es varu tādu lietu saprast, ja, piemēram, viņas vecmāmiņa ir slima un nauda ir ļoti vajadzīga un steidzami, un nav kur ņemt. Bet kad tā... vienkārši lai sagrābtu vairāk?! Aizmirstot par godu un pašcieņu. Tas ir... „Viņas taču apkauno valsti!” – saka Stass. Es piekrītu. Daudziem vietējiem vārds „krievi” asociējas ar „Mavericks” un tur esošajām dejotājām no Krievijas (turklāt nav starpības, no kādām vēl valstīm ir meitenes). Vietējiem (nu, mums arī, patiesībā), viņas visas ir krievietes. „Bet lūk, lietuviete, piemēram, nekad tā nedarīs, neies uz tādu darbu,” – piebilst Stass, – „jo viņa ciena sevi!” Bārmeņi man jautā par krieviem, joko uz viņu rēķina, manā klātbūtnē ļoti slavē krievu meitenes. Domā, ka saka kaut ko patīkamu. Bet man ir kauns. Ļoti kauns, un es neredzu, ar ko te lepoties! Ar to, ka mūsu meitenes pārdod sevi, aci nepamirkšķinot? Ar to man lepoties? Kur lai no kauna paslēpjas?! Tā arī sanāk... kas veido mūsu valsts tēlu? Dzērāji, kas malko degvīnu līdz bezsamaņai, un prostitūtas? Kam mums tāds tēls? Mēslainē to! Stass saka, ka viņam arī slavēja krievu skaistules. Bet viņš taču saprata, kāda veida šī slava bija. It kā: „Vakar paņēmu krievu meiteni, jūsu meitenes ir super!” Stass man: „Bet man ir nepatīkami to dzirdēt! Un es atbildot viņiem saku: 'Jā! Mūsu meitenes ir skaistas! Bet jūsu – neglītas!'” Viņam atbild: „Kāpēc tad tu apprecēji vietējo?” Bet viņš: „Nu, viņa ir izņēmums! Jums no desmit viena ir skaista, bet mums – otrādi!” Mēs ar viņu par šiem viņa dialogiem no sirds pasmējāmies. Starp citu, par Lietuvu: Stass stāsta, ka viņam bija pazīšanās ar lietuvieti. Tas sākumā negribēja ar viņu komunicēt – ar Stasu. Degunu grieza prom. Bet pēc tam normāli, sāka pat draudzēties. Un vienreiz tas lietuvietis saka Stasam: „Klau, jūs, krievi, esat normāli. Es domāju, ka jūs esat vispār vāks! Mums to visu laiku iegalvo.” Saprotat, cilvēki? Jūs uzmanīgi to izlasījāt? Plašsaziņas līdzekļi, televīzija, radio un internets ir visspēcīgākie ietekmēšanas rīki. Jūs daudz skatāties televizoru, klausāties radio, lasāt rakstus avīzēs un internetā? Domājat, ka tas viss ir patiesība? Domājat, ka ietekmēšana jūs neskar, jūs pilnībā tai pretojaties? Jūs tā domājat? No sevis gribu piebilst, ka esmu komunicējis ar lietuviešiem. Kad strādāju Anglijā, fermā netālu no Kembridžas. Mēs normāli

SYSandugash Yelyubayevainfoguuu · 2015. gada 18. aug.Lasīt

Mūsu nodarbības katru dienu sekoja stingram plānam un sastāvēja no klausīšanās, lasīšanas, runāšanas un rakstīšanas daļām. Mums bija milzīgs daudzums mājasdarbu, kas mums bija ārkārtīgi noderīgi. Mūsu profesors pārbaudīja katra studenta darbu un pēc uzmanīgas pārbaudes parādīja mūsu kļūdas un paskaidroja, kāpēc tas bija nepareizi vai atbilstoši. Kā saka, mācīšanās no pagātnes kļūdām ir labākais mācīšanas rīks. Mums bija divi pārtraukumi starp nodarbībām, kuru laikā mums bija iespēja sazināties savā starpā, iepazīties ar dažādām kultūrām, jautāt par pašreizējo situāciju savās valstīs un vienkārši parunāties, lai uzlabotu savas runas prasmes. Manas nodarbības sākās katru dienu plkst. 9.00 un beidzās plkst. 13.00. Es dzīvoju Londonas austrumu daļā, un mana akadēmija atradās rietumu daļā. Man vajadzēja pusotru stundu, lai nokļūtu skolā. Neskatoties uz to, ka mans maršruts šķita pārāk sarežģīts, es nejutu nekādas grūtības. Katru rītu es braucu ar 105. autobusu līdz Greenford stacijai, un tad pārsēdos metro. Man patika izmantot metro, jo manā dzimtajā pilsētā tā nav. Bija tik interesanti vērot cilvēkus, kas sēž metro, daži no viņiem lasīja grāmatas vai rīta avīzes, piemēram, “Times”, “Morning News”, vai klausījās mūziku, runājās savā starpā, dažreiz jūs pat varat būt liecinieks kādu talantīgu mūziķu uzstāšanās metro, tādējādi uzlabojot savu garastāvokli. Man Londonā patika divi aspekti. Pirmais ir tas, ka londonieši ir pieklājīgi un labi audzināti, viņi vienmēr ir gatavi palīdzēt un parādīt, kurā virzienā labāk doties, ja esat apmaldījies ielās, un viņi nekad nav noguruši vai slinki, lai pieklājīgi pajautātu, ja pamana, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. Otrā lieta, kurā es iemīlējos, ir tā, ka viņi spēj viegli ievērot noteikumus, klausīties un paklausīt. Es domāju, ka pateicoties šai īpašībai, londonieši atrisina problēmu, kas saistīta ar satiksmi ielās un burzmu metro, tādējādi izvairoties no ikdienas nervozitātes, kas viegli parādās visās lielajās pilsētās. Augstāk redzamais attēls tika uzņemts Kembridžas pilsētā netālu no labi zināmā Cambridge University Press. Tā kā Apvienotā Karaliste ir ļoti populāra ar tādām vēsturiskām vietām kā Cambridge University, Oxford castle un karaliskie Kew gardens, es nevarēju atturēties no šo vietu apmeklēšanas. Manas divas nedēļas Londonā pagāja tik ātri un nepamanīti. Katru rītu, kad piecēlos, es izveidoju plānu, kur man vajadzētu doties un kuras vietas man vajadzētu apmeklēt. Es sapratu tikai vienu lietu, tas ir tas, ka Londona patiešām ir milzīga pilsēta, kurai ir nepieciešama vairāk nekā nedēļa, lai apmeklētu visas trīs Londonas daļas, proti, pilsētas, rietumu un austrumu daļas. Jāpiemin arī Londonas arhitektūra. Visām ēkām ir sava vēsture, stils un forma. Šī iemesla dēļ Londona intensīvi piesaista tūristus no visas pasaules. Lai gan es devos mācīties uz Londonu viens no Kazahstānas, tajā brīdī es nebaidījos doties uz tuvākajām Anglijas pilsētām. Man paveicās apmeklēt Oksfordu un Kembridžu. Oksfordā es satiku jaunus draugus no Turcijas un Kazahstānas, kuri ceļoja un arī tur mācījās vairāk nekā divus gadus. Mani īpaši pārsteidza Kembridžas pilsēta, varbūt tāpēc, ka tā ir studentu pilsēta. Ielas, cilvēki un pat Cambridge library man šķita tik siltas un tuvas. Varbūt tas izklausās banāli; tomēr es iegāju Cambridge library un lūdzu bibliotekāram reģistrēt mani kā pastāvīgo lasītāju. Es biju bezgalīgi laimīgs, ka varēju veltīt savu ekskluzīvo uzmanību tam, veltīt daļu sava laika vienkārši sēdēšanai tajā bibliotēkā, pārskatīt grāmatas, kas mani interesē, un tad beidzot es nopirku divas grāmatas lasīšanai kā piemiņu. Pirmo reizi pirms ierašanās Londonā es domāju, ka man dažreiz būs grūti saprast londonieša akcentu, jo es vairākas reizes dzirdēju, ka londoniešu angļu valodu un viņu runu ir šausmīgi grūti saprast. Bet manas šaubas izzuda, kad ierados Heathrow lidostā. Runa bija skaidra, un runāšana bija jauka un man šķita sirsnīgi pieklājīga. Tāpēc mans padoms ir nebaidīties doties uz Londonu viņu runas

АААблайхан АхажановGreat_kazakh · 2010. gada 26. janv.Lasīt

Ievads. Krosa iela, Kembridža, Masačūsetsa, ASV. 2029. gada 26. augusts. 3:00. - Kur viņš ir? – nedaudz aizkaitināti čukstēja sieviešu balss no tumši zilā absolventu mantijas kapuces ar uzrakstu "MIT absolvents - 2014", – Jau ir laiks! - Nomierinies. Viņš drīz būs. – pārliecinoši atbildēja blakus meitenei stāvošais garais puisis ar melniem cirtainiem matiem, kas pavirši rēgojās no "Cambridge Pizza" beisbola cepures apakšas. Viņa bālā seja reizēm bija redzama, kad ielu apgaismojuma blāvā gaisma, neskatoties uz cepures garo nagu, tomēr krita uz viņa brillēm. Šajā naktī kāda iemesla dēļ nedega spilgtās izkārtnes pie ietvēm, un iela bija tumšāka nekā parasti. - Jau piecas minūtes pāri trijiem. Es viņu nogalināšu. – nošņāca meitene pēc tam, kad nervozi ar papēdi uzsita pa asfaltu. - Klusu! Re kur viņš! – kā iepriekš pārliecinoši teica puisis, ar pirkstu norādot uz svešinieku, kurš tikko bija nogriezies no Masačūsetsas avēnijas. Cilvēks tādā pašā mantijā, kāda sedza meiteni, paātrināja soli pēc tam, kad puisis beisbola cepurē viņam pamāja ar roku. - Čau, Penij! – enerģiski sveicināja svešinieks meiteni pēc tam, kad bija paspiedis roku savam draugam. - Kāpēc tik ilgi? – meitene atcirta pretī un uzreiz piebilda, pamanot abu puišu nosodošo skatienu – Atvaino, čau Leo. - Meklēju mantiju, tā bija… - Vienalga. Tu atnesi? – pārtrauca auksta, sausa balss. Tās īpašnieks tikko bija parādījies no ielas ēnas. Tas bija garš, kalsns vīrietis ap četrdesmit gadiem. Viņam bija melna ādas jaka, šauras tumšas džinsas un kurpes, kas sāka mirdzēt ielu apgaismojuma gaismā. Viņš bija vienīgais, kurš neslēpa savu ārkārtīgi bālo seju ar dīvainu bārdu, kādu nēsāja 21. gadsimta sākumā. - Hello, Šeldon. Jā, atnesu. Es taču solīju. – nedaudz aizvainoti atbildēja Leo un izvilka no kabatas ierīci, kas atgādināja pirms divdesmit gadiem izmantotos mobilos telefonus. - Lieliski. Hovard, iedarbini mašīnu. Radžs mūs gaida pie galvenās ieejas. – pavēlēja profesors Šeldons. Visi četri iekāpa netālu novietotajā mašīnā ar uzrakstu "TSMO - 2009". Pēc minūtes mašīna vairs nebija redzama, un ietves atkal izgaismoja ķīmiskās tīrītavas izkārtne, kas pēkšņi iedegās pēc četru draugu aizbraukšanas.

АААблайхан АхажановGreat_kazakh · 2010. gada 26. janv.Lasīt

Ievads. Krosa iela, Kembridža, Masačūsetsa, ASV. 2029. gada 26. augusts. 3:00. - Kur viņš ir? – nedaudz aizkaitināti čukstēja sievietes balss no tumši zila izlaiduma mantijas kapuces ar uzrakstu "MIT absolvents - 2014", – Jau ir laiks! - Nomierinies. Viņš drīz būs. – pārliecinoši atbildēja blakus meitenei stāvošais garais puisis ar melniem cirtainiem matiem, kas pavirši rēgojās no "Cambridge Pizza" beisbola cepures apakšas. Viņa bālā seja bija retumis saskatāma, kad ielu lampu blāvā gaisma, neskatoties uz cepures garo nagu, tomēr krita uz viņa brillēm. Tanī naktī kāda iemesla dēļ nedega spilgtās izkārtnes pie ietvēm, un iela bija tumšāka nekā parasti. - Jau piecas minūtes pāri trijiem. Es viņu nogalināšu. – šņāca meitene pēc tam, kad nervozi ar papēdi uzsita pa asfaltu. - Klusu! Tur viņš ir! – kā iepriekš pārliecinoši teica puisis, ar pirkstu norādot uz svešinieku, kurš tikko bija nogriezies no Masačūsetsas avēnijas. Cilvēks tādā pašā mantijā, kāda sedza meiteni, paātrināja soli pēc tam, kad puisis beisbola cepurē viņam pamāja ar roku. - Sveika, Penij! – enerģiski sveicināja svešinieks meiteni pēc tam, kad bija paspiedis roku savam draugam. - Kāpēc tik ilgi? – meitene atcirta un uzreiz piebilda, pamanot abu puišu nosodošo skatienu – Atvaino, sveiks Leo. - Meklēju mantiju, tā bija... - Vienalga. Tu atnesi? – pārtrauca auksta, sausa balss. Tās īpašnieks tikko bija parādījies no ielas ēnas. Tas bija garš, kalsns vīrietis ap četrdesmit gadiem. Viņam bija melna ādas jaka, šauras tumšas džinsas un kurpes, kas sāka mirdzēt ielu lampu gaismā. Viņš bija vienīgais, kurš neslēpa savu ārkārtīgi bālo seju ar dīvainu bārdu, kādu nēsāja 21. gadsimta sākumā. - Hallo, Šeldon. Jā, atnesu. Es taču solīju. – nedaudz aizvainoti atbildēja Leo un izvilka no kabatas ierīci, kas atgādināja pirms divdesmit gadiem lietotos mobilos telefonus. - Lieliski. Hovard, iedarbini mašīnu. Radžs mūs gaida pie galvenās ieejas. – pavēlēja profesors Šeldons. Visi četri iekāpa netālu novietotajā mašīnā ar uzrakstu "CMO - 2009". Pēc minūtes mašīna vairs nebija redzama, un ietves atkal izgaismoja ķīmiskās tīrītavas izkārtne, kas pēkšņi iedegās pēc četru draugu aizbraukšanas.