Pirmdiena, šodien viesnīcā mums ir brīvdiena. The Establishment-ā (tik interesants nosaukums ir manam restorānam) man jābūt 6:00. Vispār darba dienās restorānā ir maz apmeklētāju, un dažreiz Endrjū mūs atlaiž mājās daudz agrāk. Ceru, ka šodien tas nenotiks! Man vēl nekad nav sakrituši brīvdienas abos darbos. Tas būtu ļoti lieliski, bet gribētos par to zināt iepriekš, lai droši dotos uz citu pilsētu. Tā nu es varu aizbraukt tikai maksimums līdz Atlantic City. (Cape May un Rio Grande nav nemaz tik tālu). Mēs ar Soņu jau sen domājām apmeklēt Atlantic City (AC) – zīmolu veikalu un kazino pilsētu. Kad es braucu no lidostas uz WW, es pievērsu uzmanību šīs mazās pilsētiņas skaistumam un tīrībai. Tās galvenā atšķirība no mūsu vietas ir tā, ka AC pastāv un dzīvo visu gadu. Kas attiecas uz WW – tā ir tīri kūrorta vieta, ziemā šeit ir tukšs! AC ir lielāka, un tur pludmales ir maksas! Lai paspētu izstaigāt visus veikalus un kārtīgi izstaigāties pa pilsētu, mēs nolēmām doties ar pirmo autobusu. 5:47 „Cape May – Atlantic City” šatls deva signālu par kustības sākumu, kamēr mēs tikai „lidojām” uz autoostu. Es gāju pirmā, cerot paspēt nopirkt biļeti. Neko nedomājot, nometu riteni stāvvietā un izskrēju uz ceļa apturēt autobusu. Kliedzu Soņai, lai pieslēdz manu riteni. Viss kaut kā ātri, uz autopilota. Maskavā iegūtā 4 gadu prakse pakaļdzīšanās elektriskajiem vilcieniem un autobusiem deva savu. Ielēkusi „bortā” un neatguvusi elpu, es izšāvu „tu tu Atlantic City”. Kas normālu cilvēku valodā nozīmē „Two to Atlantic City”. Šoferis pamāja kaut ko līdzīgu „ne tagad”, un mēs mierīgi jau izgājām un apsēdāmies. Soņa pamanīja amerikāņu pārsteigtās sejas, kuri vēroja mūs pa autobusa logiem. Droši vien viņiem tā nav pieņemts. Mums trāpījās reiss, kas iebrauc pilsētas ziemeļu daļā, pirms doties uz galapunktu. Tāpēc braukāt pa Wildwood mums nācās vēl 20 minūtes. Muļķīgi sanāca, mēs varējām iekāpt tajā pašā autobusā tajā pašā vietā tikai ceturtdaļstundu vēlāk. Nākamreiz zināsim. Tas ir atzīmēts sarakstā. Pēc stundas mēs jau elpojām Atlantic City autoostas svaigo gaisu. Vispār plāns bija tāds: no rīta izstaigāties pa pilsētu, bet no 10 rītā nodarboties ar šopinga. Soņa vēl nebija saņēmusi nevienu algu, bet laipni piekrita mani pavadīt. Brauciena mērķis – t-krekls, un arī paskatīties, kas, kur un par cik ir. Ar CMO un paziņu padomu es uz štatiem atlidoju „vieglā režīmā”. Tikai viens t-krekls un pāris krekli. Krekli īsti nenoderēja, bet vienīgais t-krekls ātri pārvērtās par darba apģērbu. Mūsu viesnīca ir maza (šeit par tādām saka – motelis), un uniformu nedod. Tāpat restorānā, bet tur ir stingrāki noteikumi. Pirmajā braucienā uz Rio Grande man nācās nopirkt melnu t-kreklu un apavus. Izstaigājām autoostas apkārtni, aizgājām uz vienu pusi, uz otru. Atzīmējām, kur atrodas kurš veikals un pēkšņi sapratām: „Kāpēc mēs atbraucām tik agri????”. AC nav nekā, izņemot veikalus, kazino, bordvoku un okeānu. Pēdējie divi punkti īpaši neatšķiras no WW. Veikali strādā no 10. Tā ka mums atlika baudīt milzīgo spēļu centru. Mēs bijām pārsteigtas par spēļu automātu skaitu un to daudzveidību! Saka, ka Atlantic City – tas ir austrumu Las Vegas, tā maza kopija. Mēs nebijām Las Vegasā, bail pat domāt, kas būs tur, ja šeit jau viss ir kruti! Pa ceļam uz okeānu ir liela skaista ēka, saucas Cēzars. Tas ir viesnīca & kazino. Nejauši nokļuvām tajā daļā, kur ir viesnīca – mēmas palikām! Viss zeltā, paklājos, durvju sargi – vārdu sakot, atkal kino. Pārgājām uz kazino. Tas šeit ir 2-3 stāvu, grīdas-griesti krāsaini, kur vien paskaties – automāti. Blāva gaisma, klusums – 7 no rīta cilvēku bija maz. Vairāki pokera galdi bija aplipuši ar spēlētājiem, plus atsevišķi apmeklētāji. Es palūdzu Soņai nofotografēt mani pie automātiem, kas uzreiz piesaistīja apsarga uzmanību. Viss ļoti pieklājīgi, sasveicināšanās, bet pirmais jautājums (kā jūs droši vien jau uzminējāt) „cik jums gadu” bija. Uz manu atbildi „20, bet mēs vienkārši staigājam un skatāmies”, apsargs iebilda, ka mums ir tiesības tikai paiet g
+4
