Kristīna, Dzeržinska, Ņižņijnovgorodas apgabals „Es nekad nekur neesmu dzīvojusi tā, kā šeit, izbaudot dzīvi un priecājoties! Un es nevienam neļaušu sabojāt savu prieku!” Kristīna NOTEIKTI, DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKA IR VIENA NO VISBRĪNIŠĶĪGĀKAJĀM VIETĀM PASAULĒ!!! Man tā ir nenoliedzama patiesība! Dienvidāfrika ir skaista! Lieliska!!! Bet, pirms es to uzzināju, man bija jāpārvar milzīgs attālums, kas acīmredzot dod tiesības saukt Dienvidāfriku par „Pasaules malu” (spriežot pēc tās attāluma no mūsu valsts un manas pilsētas). Ar aviokompānijām – tām, ar kurām es lidoju – nokļūšana prasīja ilgu, ilgu laiku! 2008. gada 18. uz 19. oktobri naktī es iekāpu lidmašīnā Maskavā, reiss „Maskava–Doha”. Dohā pārsēdos uz reisu uz Johannesburgu. Un no turienes jau uz Keiptaunu. Tikai 20. oktobra vakarā manas kājas pieskārās apsolītajai zemei, visneparastākajai vietai uz zemes, valsts vecākajai, skaistākajai un pirmajai pilsētai! Lidošana nogurdināja. Lai gan lidojums bija pārsteidzošs, un lidmašīna bija jauka (daudz brīvas vietas, var izstiept kājas). Tīra. Stjuartes bija laipnas, pastāvīgi centās kaut ko padzirdīt vai pabarot ???. Un visa lidojuma laikā to darīja kādas piecas reizes – mājās es tik daudz neēdu!!! Tāpēc, kurš ir izsalcis – jūs esat nonākuši īstajā vietā! Iesaku izvēlēties garus lidojumus – jūs pabaros! Lidostā mūs sagaidīja uzņemošās organizācijas (SASTS) pārstāvji. Palīdzēja ar bagāžu. Ērti nogādāja mūs tā sauktajā SASTS-house, kas kļuva par manu final destination Keiptaunā. Tā ir... teiksim, tik neparasta vieta. Katram (spriežot pēc dažādām atsauksmēm no puišiem, pie kuriem mani izmitināja) tā var radīt absolūti pretēju pirmo iespaidu. Un kāds ir mans? Kopumā pozitīvs! Bet ne bez „pārsteigumiem”. Pirmajā dienā mēs labi pavadījām laiku. Līdz vēlai naktij izklaidējāmies klubā „ZULA”, dejojām. Tur skanēja hiphops un roks. Un netālu, no restorāna puses, atskanēja Dienvidāfrikas nacionālo dziesmu skaņas, kā mums ziņoja vietējie puiši, kuriem mēs jautājām: „Kas tur skan?” Hostelī atgriezāmies tikai četros no rīta. Noguruši. Es aizmigu visaldākajā miegā, ar nodomu kārtīgi izgulēties. Bet tieši šeit mani sagaidīja pirmais „pārsteigums”. Pēc tam, kad es aizmigu, kā šķita, pavisam neilgu laiku, ausīs sasniedza troksnis. Vispirms – krītoša priekšmeta duna. Tad – vēl skaļāk – ūdens šņācošā straume!!! Es uzlēcu, izbijusies. Meitene uz blakus gultas arī uzlēca pēc manis. Un lieta izrādījās vienkārša: istabā, kurā mani izmitināja, ir strādājoša dušas kabīne. Un viena no istabas biedrenēm (mēs tur bijām četras uz divām divstāvu gultām) nolēma iet dušā. Kaut kā viņai sagribējās to darīt tieši istabā, lai gan stāvā ir vēl trīs dušas! Mazgājies – ja negribi! Turklāt, paskatoties pulkstenī, mēs atklājām, ka viņa nolēma to darīt ne agrāk, ne vēlāk, kā astoņos no rīta!!! Mēs bijām šokā! Atkal aizmigt nevarējām, nācās celties. Pirmdien (programmu aprēķina tā, lai tā sāktos no nedēļas pirmās dienas) mūs sapulcināja SASTS birojā. Īsumā pastāstīja par valsti, programmu, ar kuru katrs no mums ir ieradies un kādu laiku šeit uzturēsies. Un par to, kas mūs sagaida šajā pirmajā nedēļā un vēlāk, kad visi izklīdīs pa dažādiem stūriem. Starp citu, no Eiropas valstīm, pēc maniem novērojumiem, puiši biežāk ierodas kā brīvprātīgie. Vēlāk viņi dzīvo vietējās ģimenēs, strādā galvenokārt par auklēm, audzinātājiem vai skolotājiem. Viņiem ne par ko nav jāuztraucas, viņus baro un dzirdina, bet viņu darbs ir neapmaksāts. Toties viņi ir 100% atslābinājušies un bauda dzīvi. Un viņu programmas, atšķirībā no mūsējās, ir paredzētas tikai trīs līdz četriem mēnešiem. Manā grupā, izņemot mani, bija tikai divi cilvēki darba programmā „Work in South Africa” (tas ir no desmit-piecpadsmit cilvēkiem). Nav brīnums: algas šeit diez vai atšķiras no Ņižņijnovgorodas algām. Mēs sevi nosaucām par „trim drosminiekiem”. Tie bijām es, kanādietis Bens un Sāra – angliete (vēlāk, mani tuvākie draugi Dienvidāfrikā). ??? Pēc sapulces mums sarīkoja mini-ekskursiju pa centru, kas sākotnēji man rad
+2
