Baltimora: Ceļvedis, cenas un bezmaksas naktsmītnes · 2026. g.

AAAnna Akmagambetova2015. gada 1. febr.Lasīt

Lidmašīnas šasija atraujas no skrejceļa. Aiz muguras paliek dokumentu kārtošanas ķibeles, rindas bankā, satraukums vēstniecībā, ceļojums cauri visai Kazahstānai (jo būtu bijis pārāk vienkārši izbraukt no Aktobes uz Astanu un atgriezties Aktobē, labāk bija uztaisīt nelielu līkumu, teiksim, caur Almati, bet tas jau ir cits stāsts), mantu krāmēšana (proti, aprīkot uzticamu, savam veidam pārāk daudz redzējušu mugursomu), mammas dzirdīšana ar baldriāniem un tēva pārliecināšana par savu adekvātumu un patstāvību, pirmstermiņa eksāmeni... Bet kas ir priekšā? Brīvdienas Amerikā, ja ne katra otrā, tad vismaz puses sapnis)) 12 stundas lidmašīnā nav tas vieglākais laika pavadīšanas veids. Galu galā tev ir jāpiespiež savs nemierīgais es sēdēt vienā krēslā, mainot pozas no kulturāla cilvēka lidmašīnā līdz uz atlokāmā galdiņa aizmigušam drēbju un segas kamolam (jā, tādā augstumā mēdz būt vēsi). Un kad visas grāmatas ir izlasītas (2), visas filmas noskatītas (3), visas spēles izspēlētas, tavs ķermenis ir kļuvis kā želeja un plecs ir pieradis būt par spilvenu krācošam draugam, jau ir grūti noticēt, ka kaut kur tur ir zeme. Nosēšanās. Sveika, Amerika. Galvā automātiski sāk skanēt Alisijas Kīzas balss, sacenšoties ar Frenku Sinatru. Šī ir Ņujorka. Jā, pagaidām tikai terminālis. Bet tā neaprakstāmā gandarījuma sajūta, it kā tu būtu pārlidojis Atlantijas okeānu nevis ar lidmašīnu, bet ar reaktīvo mugursomu. Gara rinda pasu kontrolē. Tu naivi pieņem, ka šī ir pēdējā reize, kad ap tevi skan tik daudz krievu valodas. Smaidošs robežsargs pieklājīgi lūdz novietot pirkstus pa vienam uz skenera pirkstu nospiedumu noņemšanai. Vai nu pieradis strādāt ar ārzemniekiem, kuri ne vienmēr zina angļu valodu, vai arī pamanījis manā sejā kucēnisku sajūsmu, kas robežojas ar idiotismu, viņš mani īpaši nemocīja un ātri aizsūtīja meklēt bagāžu. Pateicoties visiem dieviem par to, ka visu nepieciešamo ietilpināju mazā somā un varēju mierīgi pārvietoties viegli, pamanīju draudzenes milzīgo čemodānu. Biju sapņojusi par daudz. No lidostas mūs gaidīja ceļš uz Atlantiksitiju, Ņūdžersiju. Maršrutu bijām izplānojušas vēl KZ, ceļš pagāja bez piedzīvojumiem, nu tikai ar kaudzi fotogrāfiju)) Vienīgā problēma bija brīdī, kad, mēģinot piezvanīt darba devējam no autoostas, mēģinājām iebāzt automātā 50 centus. Tiesa, eiropeiskos. Ilgi ņēmāmies, bijām sašutušas, lamājot tehniku, bet pēc tam, protams, no sirds pasmējāmies par savu stulbumu. Un lūk, mēs jau sēžam Atlantiksitijas tukšajā stacijā, ar mums ir tādi paši studenti, bet no kaut kurienes no Krievijas. Ierodas mūsu darba devējs. Lai kā arī būtu, ASV ir lielu iespēju, lielu attālumu, lielu mašīnu un atbilstošu cilvēku valsts. Mēs noslēdzām līgumu ar lielu kompāniju, kas nodarbojas ar kempingu organizēšanu visā valstī. Laba alga, bezmaksas mājoklis, virsstundu pieejamība, viens mīnuss – mēs dzīvojām mežā nometnes teritorijā. Mazāk nekā stunda, un mēs esam uz vietas. Apkārt skaistākais mežs, savs (gandrīz) ezers, sporta zāle, baseins un mājīgi mazi treileri. Zināma vilšanās ievērojamā attāluma no pilsētas dēļ nedaudz mazinājās ar ziņu, ka okeāns ir divdesmit minūšu attālumā no nometnes. Žēl, neviens neprecizēja, ka tas ir ar mašīnu. Mums izsniedz velosipēdus. Gandrīz katra J-1 studenta labākie draugi. Vai sliktākais ienaidnieks. Atkarībā no tā, kā skatās. Dzelzs zirga izvēle notika ar draudzenes tatāru viltību un manu vācisko nolemtību. Izvēloties no diviem atlikušajiem, viņa sagrāba reprezentablu kalnu velosipēdu, kas lepni mirdzēja saulē. Man, cilvēkam, kurš pēdējo reizi uz velosipēda sēdēja 15 gadu vecumā, tika pieredzējis (spriežot pēc rūsas) tievriteņu agregāts jebkuras Bārbijas kleitas krāsā, kā vēlāk augustā izrādījās, vēl ar apgrieztu stūri. Bet jāatceras, ka šeit ir kā ar cilvēkiem, neuzminēsi, kas slēpjas aiz skaistā ārējā izskata. Un tā es lidoju kā divriteņu Formula-1 bolīds, kamēr manas draudzenes velosipēds būtu braucis ātrāk, ja to no aizmugures būtu stūmuši. Pirmās pāris dienas pagāja, pārregulējot iekšējo pulksteni,

СМСергей Мигин2014. gada 19. dec.Lasīt

20. augusts. 6 no rīta. Baltimoras starptautiskā lidosta. Mana roka bija notirpusi jau trešo reizi pēc kārtējā mēģinājuma pagulēt vismaz pusstundu pirms lidojuma. Mans tūrisma brauciens pa ASV rietumiem sākās tieši šodien, tieši no šīs lidostas „Baltimora/Vašingtona vai vienkārši BWI”. Lasvegasa, Lielais kanjons, Losandželosa, Sanfrancisko – tas viss man bija jāapmeklē nedēļas laikā kopā ar jaunu tūristu grupu, kurā galvenokārt bija cilvēki no NVS valstīm, tāpēc valodas barjeras nebija vispār. Izziņota iekāpšana. Lidojums uz Lasvegasu ar Southwest aviokompāniju. Es atkal esmu ceļā, atkal cerību un emociju pilns, atkal piedzīvojumi, bet šoreiz man jāpārlido 2 laika joslas no austrumiem uz rietumiem... „EasyUSA” – tā sauc Andreja Šilova organizāciju, kas rīko pārsteidzošus nedēļu ilgus braucienus pa Rietumu galvenajām vietām. Viņš mūs sagaidīja Lasvegasas lidostā – „McCarran”. Īsa instruktāža, un mēs jau esam mikroautobusā, mēs visi 23 cilvēki no dažādām austrumu krasta pilsētām. Braucot garām galvenajām viesnīcām, es domāju par to, cik tālu esmu ticis no mājām un kur var novest vienkārša vēlme īstenot savu sapni, es biju vieglā eiforijā un miegainā, bet patīkamā iekšējā stāvoklī. Kamēr mēs braucām, es vēlreiz iebakstīju Aikai, lai viņa paskatītos uz viesnīcu „Bellagio.Plaza” – mūs izmitināja šajā viesnīcā Downtown Las Vegas rajonā, tieši pretī slavenajai Freemont ielai, kur pastāv unikāla sistēma, kas realizē video šovu „kino” veidā uz milzīga ekrāna arkveida kupola formā, kas pārklāj visu ielu. To ir grūti iedomāties, tas ir jāredz. Es nogulēju visu dienu un pamodos jau 21:13 ar domu: „Mda! Un ko man tagad darīt pilsētā, kur visas materiālās un fantāzijas vajadzības ir savāktas vienuviet”, - un pēc pusstundas es jau gāju pa Freemont ielu (Freemont street) un baudīju skatu. Visur cilvēki, cilvēki, cilvēki... Tāda sajūta, it kā viņi gaidītu tumsas iestāšanos. Pilsēta, kas neguļ 24 stundas diennaktī, cilvēki, kas neguļ 24 stundas diennaktī, šeit viss neguļ, cilvēki no visas pasaules šeit tusē naktī un dienā. Es uzliku austiņas un iekāpu autobusā, kas devās uz Vegasas centru. Centrā cilvēku bija vēl vairāk nekā uz Freemont, ielu priekšnesumi, sarunas dažādās valodās, slavenā Bellagio strūklaka, Paris viesnīca, Venēcijas viesnīca, Caesars palace, es atkal nevarēju noticēt, ka redzu to realitātē, nevis filmā „Paģiras Vegasā”. Nekas nevarēja atņemt man šos mirkļus, un es vienkārši baudīju brīdi. Nākamajā dienā modinātājs 9 no rīta lika pamosties un ātri nomazgāties. Pēc brokastīm „McDonald's” visi sapulcējās viesnīcas ieejas priekšā, un mēs iekāpām 3 mikroautobusos pa 13-14 cilvēkiem. „Hi, my name is Scott!” „Hi, my name is Sergey”, - lūk, tā sākās saruna ar mūsu autobusa šoferi. Tā kā es sēdēju priekšā, man bieži nācās tulkot, ko viņš saka, un tikmēr mēs jau tuvojāmies Hūvera dambim (HooverDam) – tā bija pēdējā pietura pirms lielā Lielā kanjona. Šis dambis lika man atcerēties vienu no „Transformeru” daļām un kadru no filmas „Universālais kareivis”. Tajā dienā bija svelmains karstums virs +35 grādiem. Mēs pavadījām nedaudz laika, apskatot dambi no dažādiem leņķiem, un devāmies tālāk. „Šo dienu es, iespējams, nosaukšu par „Ceļā uz Lielo kanjonu””, - domāju pie sevis. Tiklīdz mēs sākām izkāpt no mikroautobusiem, laikapstākļi sāka bojāties, tālumā, pie apvāršņa, es meklēju kanjonu un gaidīju brīdi, kad beidzot būšu tuvāk. Laikapstākļi kļuva arvien sliktāki un tumši mākoņi tuvojās arvien tuvāk, bet karstums mazinājās, kas mani noteikti iepriecināja, un mēs jau tuvojāmies galvenajam punktam ar speciālu ekskursiju autobusu, no kurienes bija redzams, cik dziļi ir šie kanjoni. Vienkārši satriecošs un aizraujošs skats! Kad es skatījos lejā, es sapratu, ka šādu skatu es noteikti drīz neredzēšu, un vienkārši skatījos un baudīju šos skaistumus. Tālumā bija redzama Kolorādo upe, un mans skatiens pievērsās debesīm, kas pārāk ātri kļuva tumšākas nekā vakardienas nakts Vegasa. Asu un spēcīgu vēju nomainīja viegla brīze, gandrīz sākās vētra, mums pat

EKElnara Kainazarova2014. gada 15. dec.Lasīt

Sveiki) Mani sauc Elnara Kaynazarova, esmu Work and Travel 2014 programmas dalībniece, un plānoju doties arī 2015. un 2016. gadā. Pastāstīšu jums savu „mazo” stāstu, varbūt tas ir tipisks Work and Travel programmas dalībnieka stāsts, vai varbūt jums tas šķitīs nedaudz interesants. Sāksim no sākuma, programmai reģistrējos pateicoties savai draudzenei, atceros, kā viņa teica: „Vari braukt caur jebkuru kompāniju, bet IEC.Exchange ir līderis šajā jomā.” Piezvanot koordinatoram, sarunāju tikšanos. Un lūk, pēc visu dokumentu iesniegšanas bija jāmeklē darbs, tas man nelikās tik grūti, redziet, esmu tāds cilvēks, kuram patīk ienirt lietās ar galvu. Bet domāt par ASV kā par valsti, kurā iespējams pēc pāris mēnešiem atradīšos, šķita kā kaut kāda ilūzija, mani vecāki, samaksājuši par visu programmu, tā arī neticēja, ka es tiešām varu doties uz slaveno Ameriku. Beidzot maijā saņēmu ilgi gaidīto J-1 Visa. Pārsteidzoši, ka tad, kad visu laiku esi aizņemts ar darba, mājokļa meklēšanu, biļešu pirkšanu, tu aizmirsti par pašu galveno, jo tu tiešām dodies uz Štatiem, tas nav brauciens pie vecmāmiņas uz ciemu, tā ir valsts, par kuru mūsu vecvecāki pat nesapņoja. Mūsu ceļojums sākās ilgi pirms ierašanās Amerikā, redziet, es braucu no Aktobes uz Maskavu ar vilcienu. Tiklīdz ieradāmies Maskavā, atmosfēra uzreiz mainījās, 2,5 stundās mums bija jāpārvietojas no Kijevas stacijas uz Šeremetjevas lidostu, tas šķiet viegli, bet astoņpadsmitgadīgam iesācējam, kurš nokļuvis svešā valstī, varbūt ne tik tālu, bet tas nebija tik viegli: 2 braucieni ar metro, 2 km kājām ar bagāžu, Aeroexpress un visur skrienoši dažādu tautību maskavieši, šeit neviens negribēja palīdzēt. Mīļi smaidīga vecmāmiņa sāka kliegt man pakaļ, ka mēs esam „iebrucēji”, bet vairums uz jautājumu „kā nokļūt līdz tādai un tādai metro līnijai” pagriezās vai ar saldu smaidu atbildēja „nezinu”. Kaut kā tikuši līdz lidostai, mēs uzreiz izlidojām, 10 stundu lidojums, mēs līdz tam brīdim bijām pilnībā aizmirsuši to eiforiju, ar kuru sākām, turklāt mēs pat bijām aizmirsuši, kur lidojam. Bet tā bija mana problēma, redziet, esmu no Rietumiem un man īsti negribējās lidot uz Astanu vai Almati un no turienes jau izlidot, tāpēc esiet gudrāki, no Kazahstānas tomēr ir labāk, vieglāk izlidot, un cena sanāk tāda pati. Mani ceļabiedri devās uz citu pilsētu, es savukārt paliku vēl uz nedēļu Ņujorkā, tā teikt, lai redzētu to pilsētu, kuras dēļ principā tas viss tika darīts. Ņujorka ir pārsteidzoša pilsēta, daudz dažādu tautību smaidīgu cilvēku. Pilsēta, kurā rīt tu vairs nesatiksi šodienas tūristus, jauni cilvēki, jaunas sejas. Protams, šī ir pilsēta, kas neguļ, tūristu pilsēta. Bet par Ņujorku pastāstīšu vēlāk. Vispār, padzīvojusi tajā pāris dienas, es devos uz savu mazo Oušen Sitiju, to, kas ir Merilendas štatā. Un ticiet man, tas bija labākais lēmums. Tāpēc, kad izvēlēsieties pilsētu, izvēlieties varbūt mazu, bet mājīgu, lai pēc mājām nebūtu tik ļoti jāskumst. To dienu varēja ar cieņu uzskatīt par manas vasaras pirmo dienu. Pirmais mēnesis bija parastais darbs-mājas-darbs, mēs pieradām pie jaunas dzīves, pie jauna dzīves ritma. Pirmais svētku pasākums Štatu teritorijā bija 4. jūlijs, Neatkarības diena. Vienmēr gribējās būt daļai no kaut kā neparasta, lūk, mēs sarkan-balt-zilās krāsās saposušies izgājām uz darbu, bet pēc tam ar darba devēju noorganizējām mazu ballīti. Mana darba komanda sastāvēja no trim kazahiem un apmēram 10 amerikāņiem. Es viņus uzskatu ne tikai par kolēģiem, bet arī par saviem draugiem, 4 mēnešu laikā viņi kļuva par manu ģimeni. Patīkami no rīta pamosties un iet uz mīļoto darbu, redzēt draugu sejas. Amerikāņi ar pārsteigumu pamanīja, ka mēs izrādās zinām, kas ir uguņošana. Mēs viņus mācījām krievu un kazahu valodā, un nevis sliktos vārdus, bet normālus, dažreiz pat literārus. Mēs ar viņiem strīdējāmies, kurš ir varenāks, Puškins vai Ļermontovs, kuru romāni ir pamācošāki, Tolstoja vai Dostojevska. Dažas reizes mēs pludmalē sagaidījām saullēktu. 7. jūlijā es devos uz Bejonsē koncertu Baltimor

АНАлександр Недужкоgarfiled · 2010. gada 23. sept.Lasīt

Sveicieni, dārgie lasītāji! :) Šī bloga lappusēs es jums pastāstīšu par savu grūto ceļu uz Ameriku, jau otro reizi. Jā, es tur biju 2008. gadā, strādāju viesnīcā Holiday Inn Baltimoras pilsētā (MD). Un tā bija manas dzīves visbrīnišķīgākā vasara! :)))))))) Bet, pirmajā reizē, kā jau tas vienmēr notiek, tika pieļauts daudz kļūdu, un es ļoti negribu, lai tie, kas dodas uz Ameriku pirmo reizi, tās atkārtotu) Šis blogs būs noderīgs (es ļoti centīšos, lai tāds tas būtu ;) ) pirmām kārtām "pirmreizniekiem". Tā lappusēs jūs kopā ar mani iziesiet visu ceļu - no līguma parakstīšanas līdz lidojumam uz ASV) Jums izdosies, nešaubieties! :)) Amerikāņiem ir labs teiciens: "A journey of a thousand miles begins with a single step" ("Tūkstoš jūdžu ceļojums sākas ar vienu soli") Atkal, šis solis ir sperts :) Un mēs sākam! =) (23.09.2010)

TPTatsiana PalchankaTanechka_for_you · 2010. gada 3. sept.Lasīt

Runāju ar tēti pa Skype: - Es atradu tavu blogu internetā! - .... O_O! (Ak dievs! Nervozi cenšos atcerēties, kur es izgāzos) - Visu nakti lasīju! - Un kā bija? - Ļoti interesanti! Raksti tīri labi))))) - ...jā... (IZGĀZOS!!!!) Nu labi, tas nav pats svarīgākais!) Pats svarīgākais ir tas, ka iemesls, kāpēc es šeit nerakstīju, ir tieši šī saruna! Es izlēmu, ka mani vecāki labāk gulēs, ja domās, ka man ir jumts virs galvas, darbs un ēdiens) Tāpēc nācās izmantot manuālo metodi un vest blogu piezīmju grāmatiņā, lai vēlāk varētu padalīties ar jums savās emocijās un iespaidos! Vecākus nav labi mānīt, tāpēc es viņiem nemeloju) Es vienkārši noklusēju!) Manas plāni 2 nedēļām: - Richmond, VA - Fredericksburg, VA - Washington, DC - Baltimore, MD - Philadelphia, PA - New York, NY Mans budžets: - 270 $ Es ceļoju ar jau pieminētās vietnes couchsurfing.org palīdzību. Es iepriekš atradu cilvēkus, pie kuriem palikšu šajā vietnē, turklāt pa 2 cilvēkiem katrā vietā, lai gadījumā, ja nu kas, būtu rezerves plāns!) Nu ko, uz tikšanos ceļojumos!!!

ASAnastasia Sakharova2015. gada 31. janv.Lasīt

Pieci gadi svešvalodu fakultātē. Tie, kam izdevās izdzert to pašu kausu, ko mums, zina, kas tas ir. Trešajā studiju gadā mēs pirmo reizi izlauzāmies uz Štatiem. Lai praktizētos, meklētu jaunus draugus, nogaršotu tā saukto ārzemju dzīvi, brīvību, finansiālo neatkarību, to tālo Ameriku, par kuru mūsu vecāki, draugi un pasniedzēji runāja ar putām uz lūpām. Par neko nevar runāt ar lielāku pārliecību, kā tad, kad redzi to savām acīm. Lūk, mans pieticīgais blogs jūsu izskatīšanai. Atzīšos, tas vēl nav pabeigts, jo pusgads Štatos ir vesela dzīve citā pasaulē, kas atgādina manu pašu, bet nedaudz izkropļotā realitātē. Atmiņām ir tendence aizmirsties, ja tās uzreiz nefiksē, tāpēc šo dienasgrāmatu sāku rakstīt jau pirms diviem gadiem, no notikumu vietas... Sākumā tas ir bērnišķīgāks, mazāk aprakstošs, sajūsmināts, bet līdz otrajam ceļojumam tas iegūst nedaudz citus toņus... Tātad... Mēs sākām kārtot dokumentus pirms pusgada, bet čemodānus panikā krāvām divas dienas pirms izlidošanas. Šo 6 mēnešu laikā mēs zaudējām cerību, ka dosimies, biežo vīzu atteikumu, neskaidrības ar mājokli un darbu dēļ, bet viss nokārtojās. Un lūk, mēs esam gatavi, mājam ar roku raudošajām mammām un draugiem no mašīnas un dodamies uz Maskavu uz lidostu. Mūsu gaisa ceļš ved caur Ženēvu, un pēc tam uz Ņujorku. Šveicē uz robežas no vīzas fotogrāfijas uz vīrieti aiz letes skatās smaidīgas sejas. Viņš pārsteigumā paceļ uzacis un jautā, kāpēc fotogrāfijā ir smaids. Mēs bailēs skatāmies viens uz otru. Bet viņš uzspiež zīmogu pasē un deklarācijā un saka ne pārāk mierinošus vārdus: "For me it is okay. I do not know exactly about them" (domājot amerikāņus). Melnādaina sieviete muitas izejā saimnieciski atver mūsu somu rāvējslēdzējus. Vietas lidmašīnā trāpījās neveiksmīgas, vidū, tāpēc mēs tā arī nevarējām pa logu paskatīties uz Ņujorku. Cilvēki, kuriem trāpījās gods sēdēt pie loga, nez kāpēc nolaida žalūzijas, lai pasnaustu vai paklausītos mūziku. Mēs varējām vērot lidojumu tikai no ekrāniem, iztēlē zīmējot Šveices sniegotos kalnus un rotaļu mašīnas uz līdzeniem ceļiem, kas mirdzēja saulē kā sakarsēts tērauds. Lidmašīnā mums bija jātiek galā ar vienu ļoti svarīgu lietu - mājās mēs saņēmām ar lenti pārsietus sējumus ar pārsteigumu, kuru mums vajadzēja atvērt tikai lidmašīnā. Tur izrādījās visiltākā pašdarinātā vēstule no draugiem ar vislabākajiem vēlējumiem un pāris mūsu kopīgo fotogrāfiju. Mēs jau plānojam, kā izkārsim tās virs gultas savā jaunajā mājā Amerikā. Es skatījos uz sniegpārslām, kas pielipušas pie lidmašīnas stikla, kad paziņoja par nosēšanos. Stjuartes klabināja ar papēžiem ejās, stūma ratiņus, lūdza snaudošos pasažierus piesprādzēties vai nolaist krēsla atzveltni. Mēs gandrīz neieklausījāmies tajā, ko teica kuģa kapteinis, parasta procedūra. Temperatūra aiz borta, atmosfēras spiediens, laipni lūdzam... Un tad mūsu ausis uztver lidmašīnai neparastu paziņojumu: sauc MŪSU uzvārdus un lūdz pieiet pie izejas pie stjuartes. Ar tādu pašu līdzenu, monotonu balsi, it kā tas būtu nekas īpašs. Mūsu darba devējs Edvards! Viņš mūs nav aizmirsis, viņš brauc, lai mūs sagaidītu. Šeit ir vērts teikt, ka mēs braucām ne gluži uz tipisku vietu krievu studentiem - Daremas pilsētu Ziemeļkarolīnā. Neizpētīta vieta... Vai varat iedomāties prieku, kad trīs studentes, kuras ieradušās pilnīgi nepazīstamā valstī, gandrīz bez cerības, ka viņas gaida, pēkšņi saņem vēsti, ka viņas nav aizmirsuši, turklāt vēl tādā veidā! Gandrīz piecas stundas mēs esam spiesti sēdēt lidostā un gaidīt, kamēr atbrauks mūsu darba devējs. Lidostā internets ir tikai maksas, 9 dolāri stundā, tāpēc ir grūti sazvanīties ar vecākiem. Nogurušas no gandrīz 24 stundu brauciena uz Ņujorku, mēs aizmiegam uz kājām, lai gan gaidām jaunus brīnumus... Mūsu darba devējs Edvards veica ceļu no Daremas uz Ņujorku - gandrīz 800 kilometrus, tikai lai mūs sagaidītu! Viņam bija žēl mūs, ka nācās tik ilgi sēdēt lidostā un braukt gandrīz visu diennakti, un apsolīja, ka tieši tagad mēs veiksim nelielu ekskursiju pa Ņujorku. Protams, ja v

ДКДиана КарасёваSun_Dianka · 2011. gada 25. sept.Lasīt

Nu ko, tas arī viss... Es atkal esmu OC. Šeit cietis ir tikai zilā biotualete.... =) Kopumā viss ir labi. Evakuācija man patika. Paldies visiem, kas mūs pavadīja, reģistrēja, veda, baroja, uzkopa, palīdzēja... Tiešām, paldies! Kas zina, varbūt šī Irene varēja atnest daudz lielākus zaudējumus... Bet tā viss ir labi, paldies Dievam. Rezultātā gandrīz visi no mūsējiem bija Baltimorā, Miša ar Vadimu palika mājās (un ko, jūs neesat dzirdējuši par moldāviem? =))) Sākumā vajadzēja braukt uz centru. Tur mūs nosēdināja, pēc tam reģistrēja, noņēma dokumentu kopijas. Sasēdināja autobusos, un mēs braucām kolonnā ar aptuveni 8 lieliem autobusiem policijas pavadībā (šis ceļš man atgādināja manus braucienus uz nometni - viss tas pats =)) Aizbraucām līdz Solsberijai, pārsēšanās no beisbola stadiona. Pirmo reizi ieraudzīju beisbola laukumu =)) Tur mums iedeva ūdeni un uzkodas (čipsus, cepumus un tamlīdzīgas muļķības). Un tad ceļš līdz Baltimorai. Bija smieklīgi braukt jau beigās. Puiši bija ļoti nepacietīgi. Es smējos par viņu jokiem, un manām slovāku-bulgāru meitenēm arī bija ļoti interesanti, un es viņām tulkoju, ka puiši vienkārši ļoti grib čurāt un joko par šo tēmu =) Atbraucām, jau bija kaut kur ap 4 no rīta, kad mēs nokļuvām iekšā. Ēka izskatās pēc milzīgas pils. Bet iekšā tas ir milzīgs sporta zāle. Es tur uzfilmēju video un sabildēju, viss būs vēlāk =)) Mēs tur sākumā mētājāmies kā beigti uz grīdas, jo nakts, jo noguruši. Beidzot pūlī atradu savu Nirgujanku, parunājām =)) Pēc tam kaut kā īsti neatceros notikumu secību. Kaut ko tur laikam dalīja - vai nu ēst, vai gultas. Vai nu gan ēst, gan gultas =)) Gultas bija kastēs, armijas stila, sanāca diezgan pieklājīgas, tikai meitenēm tās līdz galam salikt ir nereāli, tāpēc es biju dusmīga uz patversmes vīriešu kārtas iedzīvotājiem, kuri tikai vēroja meiteņu neatlaidīgās kustības. Mēs atbraucām bez puišiem =(( Pēc tam bija nakts un mēs gulējām. Tikai tas bija rīts un 7 stundas. Plānoju pagulēt vismaz līdz 13, bet kaut kā pamodos 11, un jutos diezgan labi pēc 4 stundu miega =)) Aizgāju paņemt ēst. Mums izsniedza kastītes ar ēdienu. Paēdu brokastis. Aizgāju atradu otru mūsu meiteņu pusi. Visas gulēja, izņemot Eli. Viņa lasīja, bet es viņu ātri pierunāju pastaigāties pa Baltimoru. Kāpēc tērēt laiku?! Un laiks ir brīnišķīgs =)) Paņēmām pusdienas (vau-vau-vau! arī šeit padomāja par veģetāriešiem! slava veģi-kastītēm =)), apēdām to ārā zālītē saulītē, devāmies uz pilsētu! =)) mums bija kaut kāds baznīcu rajons - vienā pat bija bēres =((. Un vēl tas mums likās pārāk melns rajons (afroamerikāņu daudzuma ziņā). Kā izrādījās, viss Baltimora ir melns 0_0 Šķiet, 80% iedzīvotāju. Nedaudz dažreiz bija neērti, īpaši, kad mēs nejauši izbraucām ārpus centra (downtown). Metro nopirkām dienas biļeti, izmantojām kundzes padomu un aizbraucām uz Shot Tower/Market Place staciju. Un vēl viņa teica, lai, ja kas, visiem sakām, ka naudas mums nav, tāpat kā šķiltavu un tamlīdzīgu lietu. Nu, jūs sapratāt. Tur visur ir ļoti forši un skaisti. Atgādināja Londonu ar to, ka var vienkārši iet, un visur ir interesanti. Forša arhitektūra. Ja būtu vairāk laika! Uz vakaru sāka līt lietus. Mēs atgriezāmies patversmē, cilvēku tur bija kļuvis vēl vairāk, atkal pievienojās paziņas. Un vēl tur bija tāda smieklīga spēle - kur tu esi redzējis kādu no šiem cilvēkiem un kurš kur strādā =) Mani maz kurš pazīst, jo es strādāju veļas mazgātavā un veikalā, uz kuru studenti neiet. Toties es daudzus atpazinu =)) smieklīgi. Beidzot mēs sākām spēlēt! jippī! =) kārtis, mafija, uzlīme uz pieres, pantomīmas =))) Spēlējām savā kompānijā, pievienojām puišus no citām kompānijām. Pēc tam nospēlējām, es aizgāju atradu kaut kādu kompāniju, nekaunīgi ielauzos (-var pie jums? -jā), mani piespieda parādīt vārdu "piedzīvojums" =))) ahaha. Pēc tam viņi ieraudzīja man rokās mafijas kārtis un sākās =)) nospēlējām, pēc tam vēl puiši pievienojās. Bet pēc tam izslēdza gaismu, un mēs pārvietojāmies zem lukturiem zāles centrā. Tajā vakarā svinēja pāris dzimšanas dienas

ДКДиана КарасёваSun_Dianka · 2011. gada 25. sept.Lasīt

Nu ko, tas arī viss... Es atkal esmu OC. Šeit vienīgais cietušais ir zilā biotualete.... =) Kopumā viss ir kārtībā. Evakuācija man patika. Paldies visiem, kas mūs pavadīja, reģistrēja, veda, baroja, uzkopa, palīdzēja... Tiešām, paldies! Kas zina, varbūt šī Airīna (Irene) varēja radīt daudz lielākus zaudējumus... Bet tā viss ir labi, paldies Dievam. Galu galā gandrīz visi no mūsējiem bija Baltimorā, Miša ar Vadimu palika mājās (ko, jūs neesat dzirdējuši par moldāviem? =))) Sākumā vajadzēja braukt uz centru. Tur mūs nosēdināja, pēc tam reģistrēja, noņēma dokumentu kopijas. Sasēdināja autobusos, un mēs devāmies kolonnā no aptuveni 8 lieliem autobusiem policijas pavadībā (šis ceļš man atgādināja manus braucienus uz nometni - viss tas pats =)) Aizbraucām līdz Solsberijai, pārsēšanās no beisbola stadiona. Pirmo reizi ieraudzīju beisbola laukumu =)) Tur mums iedeva ūdeni un uzkodas (čipsus, cepumus un tamlīdzīgus niekus). Un tad ceļš uz Baltimoru. Bija smieklīgi braukt jau beigās. Puiši bija ļoti nepacietīgi. Es smējos par viņu jokiem, un manām slovāku un bulgāru draudzenēm arī bija ļoti interesanti, un es viņām tulkoju, ka puiši vienkārši ļoti grib čurāt un joko par šo tēmu =) Atbraucām, jau bija ap 4 no rīta, kad bijām iekšā. Ēka ir kā milzīga pils. Un iekšā tas ir milzīgs sporta zāle. Es tur uzfilmēju video un sabildēju, viss būs vēlāk =)) Mēs tur sākumā mētājāmies uz grīdas kā beigti, jo bija nakts, jo bijām noguruši. Beidzot pūlī atradu savu Nirgujanku, parunājām =)) Pēc tam kaut kā īsti neatceros notikumu secību. Kaut ko tur dalīja - vai nu ēdienu, vai gultas. Vai nu gan ēdienu, gan gultas =)) Gultas bija kastēs, armijas stila, sanāca diezgan pieklājīgas, tikai meitenēm tās līdz galam salikt ir nereāli, tāpēc es biju dusmīga uz patversmes vīriešu kārtas iedzīvotājiem, kuri tikai vēroja meiteņu neatlaidīgās kustības. Mēs atbraucām bez puišiem =(( Tad bija nakts un mēs gulējām. Tikai tas bija rīts un 7 stundas. Es plānoju pagulēt vismaz līdz 13:00, bet kaut kā pamodos 11-os, un jutos diezgan labi pēc 4 stundu miega =)) Gāju paņemt ēst. Mums izsniedza kastes ar ēdienu. Paēdu brokastis. Gāju atrast otru mūsu meiteņu pusi. Visi gulēja, izņemot Eli. Viņa lasīja, un es viņu ātri pierunāju iet pastaigāties pa Baltimoru. Kāpēc tērēt laiku?! Un laiks ir brīnišķīgs =)) Paņēmām pusdienas (vai-vai-vai! arī šeit padomāja par veģetāriešiem! slava veģi-kastēm =)), apēdām to ārā zālītē saulītē, gājām uz pilsētu! =)) mums bija kaut kāds baznīcu rajons - vienā pat bija bēres =((. Un vēl tas mums likās pārāk melns rajons (afroamerikāņu daudzuma ziņā). Kā izrādījās, viss Baltimora ir melns 0_0 Šķiet, 80% iedzīvotāju. Dažreiz bija mazliet neērti, īpaši, kad mēs nejauši izbraucām ārpus centra (downtown). Metro nopirkām dienas biļeti, izmantojām dāmas padomu un aizbraucām uz Shot Tower/Market Place staciju. Un vēl viņa teica, lai, ja kas, visiem sakām, ka naudas mums nav, tāpat kā šķiltavu un tamlīdzīgu lietu. Nu, jūs sapratāt. Tur visur ir ļoti forši un skaisti. Atgādināja Londonu ar to, ka var vienkārši iet, un visur ir interesanti. Forša arhitektūra. Ja būtu vairāk laika! Uz vakaru sāka līt lietus. Mēs atgriezāmies patversmē, cilvēku tur kļuva vēl vairāk, atkal pievienojās paziņas. Un vēl tur bija tāda smieklīga spēle - kur tu ko redzēji no šiem cilvēkiem un kurš kur strādā =) Mani maz kurš pazīst, jo es strādāju veļas mazgātavā un veikalā, uz kuru studenti neiet. Toties es daudzus atpazinu =) smieklīgi. Beidzot mēs sākām spēlēt! jippi! =) kārtis, mafija, uzlīme uz pieres, pantomīmas =))) Spēlējām savā kompānijā, pievienojām puišus no citām kompānijām. Tad nospēlējām, es aizgāju atradu kaut kādu kompāniju, nekaunīgi ielauzos (-varu ar jums? -jā), mani piespieda parādīt vārdu "piedzīvojums" =))) ahaha. Tad viņi ieraudzīja man rokās mafijas kārtis un sākās =)) nospēlējām, tad vēl puiši pievienojās. Un tad izslēdza gaismu, un mēs pārvietojāmies zem laternām zāles centrā. Tajā vakarā svinēja pāris dzimšanas dienas, vēl Moldovas neatkarības dienu. Jau b