Es... kļūstu laimīgāka? Ak Dievs. (c) Ieraksts Twitter pēc Amerikas. Es vienmēr zināju, ka esmu kaut kam paredzēta, un, bezgribas peldot pa straumi, ticēju: esmu uz sava ceļa. Bet pienāca brīdis, kad noguru gaidīt savas vēstures turpinājumu – tas bija tik garlaicīgs, ka es veiksmīgi aizmirsu daļu notikumu un personāžu. Dodamās uz Ameriku, domāju: tas būs lielisks stabilitātes pārbaudes veids, varbūt aizokeāna civilizācija padarīs mani par drosminieci un piedzīvojumu meklētāju, paplašinās manus šauros jēdzieniskos rāmjus. Es gribu pastāstīt jums savus stāstus un nodot jūsu tiesai sava neprāta līmeņa noteikšanu. Pirmais stāsts (Kā iepazīties ar cilvēkiem? Atbilde: nekā, cilvēki paši iepazīsies ar tevi) Es lidoju bez draugiem un ceļabiedriem, tāpēc pārsēšanās laikā Frankfurtē, kas ilga – mierīgi, es visu pārdzīvoju vieglāk, nekā plānoju! – astoņpadsmit stundas, es paliku viena. Iedzēru karstu tēju, kas šķita daudz bezdvēseliskāka par to, ko gatavo mans baltkrievu dzīvokļa biedrs, paralēli uz sakarsētas pannas apbrūninot baltmaizi. Justies vientuļai lidostā – normāli. Skumt pēc dzimtenes – normāli. Starp citu, var izklausīties rupji, bet tā bija pēdējā reize, kad es mērogā skumu pēc mājām. Es mēģināju iekārtoties lidostas krēslā tā, lai iegrimtu miegā, bet nesanāca īpaši labi – gulēju ar aizvērtām acīm un bezmērķīgi peldēju savās domās, līdz sajutu, kā kāds mani apsega ar segu. Dzenu prom miegainību, atveru acis. Manā priekšā – no prieka un atvainošanās starojošs, nemaz neapmulsis afroamerikānis, murmina, ka, meitenīt, droši vien jums nosala kājas, kā gan nepalīdzēt meitenei, kurai salst kājas, es jums iedotu siltas zeķes, bet siltu zeķu nav, paņemiet pagaidām segu, kājas taču salst. Tagad es zinu, ka tas bija Hector. Viņš ir no Ņūorleānas, Luiziānas štata, viņš mīl savus vecos vecākus (vēlāk es redzēšu šos cilvēkus ar labām sejām, kuras sabojājušas desmitiem no acīm nākošu izliektu grumbu), viņš dievina medu un vēlējās kļūt par advokātu. Tā es satiku savu pirmo amerikāņu draugu Frankfurtē. No šejienes plūstoši izriet mani padomi: 1. Draugs, nebaidies pieņemt palīdzību, pat ja tev šķiet nedabiski to darīt. Vienkārši atzīsti, ka palīdzība tev ir vajadzīga. Es saprotu: pati agrāk kautrējos pat pajautāt, kurā pusē atrodas pasts. 2. Justies vientuļai lidostā – normāli. 3. Centies nezaudēt saikni ar katru, kuru satiksi savā ceļā. Atgriežoties dzimtenē, ziņas “what’s up” vai “i miss you” tev šķitīs kā glābšanas riņķis. Starp citu, manā amerikāņu dzīvē bija vēl viens Hector. Viņš pienāca pie manis uz dzīvas Čikāgas ielas un pateica: “Hey, satriecoši zābaki!” Jau pēc pusstundas Hector rādīja man Čikāgas debesskrāpjus un cienāja ar saldu ābolu, bet es uzzināju, ka viņam patīk putekļaini bāri, ienīst savu advokāta profesiju (oh!) un tic, ka ir cilvēki, kuri nepelnīti atņem visu. Šīs atmiņas ir tik siltas, ka mīlestība pret tām dažreiz traucē man elpot.
+3
