Tanta: Ceļvedis, cenas un bezmaksas naktsmītnes · 2026. g.

Rravik2009. gada 18. jūn.Lasīt

Galvaspilsētas dzelzceļa stacija šķita atdalījusi pilsētu no pārējās pasaules. Piepilsētas vilciens no Johannesburgas mūs kratīja vairāk nekā divas stundas, daudz, daudz ilgāk, nekā bijām iedomājušies. Līdz tam laikam mēs jau bijām zaudējuši pacietību un vairākkārt šaubījāmies, vai vispār braucam pareizajā virzienā. Vai mēs iekāpām pareizajā vilcienā?! Izrādījās, ka tomēr pareizajā! Stacija no iekšpuses izskatījās veca un noplukusi. It kā Johannesburga tur beidzās un sākās jauna pasaule — Pretorijas pilsētas pasaule. Mēs izgājām stacijas laukumā, paskatījāmies apkārt... Nekā! Tiesa, bijām noguruši no ceļojuma un knapi spējām ko izbaudīt. Bet bija skaidrs: šajā pilsētā ir ko izbaudīt. Visinteresantākais: viss, kas šķita ievērības cienīgs, atradās pa labi no stacijas izejas. Bet pa kreisi — nu, tā... vienkārši pilsēta. Devāmies uz autoostu, lai uzzinātu par biļetēm uz Viktorijas ūdenskritumu. Biļetes bija. Lētas. Bet tikai uz rītdienu. Padomājām un nolēmām: var ņemt. Līdz četrpadsmitajam, Vītjas aizbraukšanai, jebkurā gadījumā paspēsim atgriezties! — Nu ko, ņemam un ejam meklēt viesnīcu?! — es ierosināju. — Darām otrādi! Vispirms atrodam, kur pārnakšņot, un tad — pēc biļetēm! — Kāda starpība? — Ja nu neatradīsim viesnīcu? — Atradīsim. Tikai nezinu, cik tas izmaksās. Labi, lai būtu pa tavam! Tikai pajautā, līdz cikiem strādā kase? — Līdz astoņiem ar pusi! — Vītja ziņoja pēc izlūkošanas. Paskatījāmies pulkstenī: bija pāri trijiem. — Labi, ejam. Tikai vispirms pajautāsim stacijas uzziņu birojā, lai iesaka mums viesnīcu! — es ierosināju. Tā arī izdarījām. Viņi ieteica pavisam tuvu, apmēram divsimt metrus no stacijas ēkas — pa labi un aiz stūra. — Un kā ar cenām? — mēs jautājām konsultantam. — Pieņemamas, — viņš atbildēja. Viss skaidrs! Mēs abi uz šo „pieņemamas” raudzījāmies ar neuzticību un sākām klīst, meklējot citu viesnīcu. — Melnādainie, tiklīdz ierauga baltos, domā, ka viņu kabatas ir pilnas ar naudu, tāpēc var viņiem piedāvāt kaut ko dārgāku! — es dalījos savā viedoklī, kas bija izveidojies pēdējo mēnešu laikā. Meklējām. Bet vai nu vieta nepatika, vai cena. Staigājām kādas trīsdesmit-četrdesmit minūtes. Beigās tomēr nolēmām aiziet un izlūkot to vietu, ko mums ieteica melnādainais konsultants. Izrādījās: VIŅŠ BIJA LABS CILVĒKS! Un viesnīca — burvīga! Viņiem bija atlaižu mēnesis, un mēs ieradāmies divas dienas pirms tā beigām, kas nozīmēja, ka mēs visos aspektos atbildām atlaidēm! Lēti noīrējām brīnišķīgu istabu ar ērtām gultām, dušu un brīnišķīgu skatu pa logu! Es biju septītajās debesīs! Paskatoties pa logu, uzreiz izlēmām, kur varam doties. Pa labi tālumā lepni stāvēja Dienvidāfrikas Universitāte un televīzijas tornis. Bet pa kreisi — apmēram divreiz tālāk — vecā valdības ēka „Union Buildings”. Milzīga, skaista! Uz paugura. Un vēl tālāk pa kreisi un tuvāk mums — pilsētas centrs. Tur ir skaista augstceltne. Un man patīk augstceltnes! Eiforija mani pārņēma. — Urā-ā!!!! — es iekliedzos. Vītja arī staroja no laimes. Iekārtojāmies. Atsvaidzinoša duša, karsta kafija ar saldu ruleti. Dzīves un prieka svētki! Un Pretorija uzreiz kļuva desmit reizes mīļāka! Pēc dušas sāku lēkāt pa gultu. No neaprakstāma sajūsmas! Sešos, vieglā gaitā, devāmies pēc biļetēm, paņemot līdzi tikai naudu tām un Vītjas mazo fotoaparātu, kas viegli ietilpa šortu kabatā. BET BIĻEŠU UZ VIKTORIJAS ŪDENSKRITUMU NEBIJA! TĀS BIJA IZPĀRDOTAS! — Nu nekas, rīt brauksim uz Portelizabeti! — Vītja nemaz nesaskuma. Bet es gan noskumu. — Bet mēs bijām tik tuvu Viktorijai! Varbūt man vairs nekad nebūs iespēja pabūt pie šī ūdenskrituma! — Nu, ko tagad?! Jā, viss kārtībā! Aizbrauksim uz Indijas okeānu, un tad, toties, kamēr esmu šeit, paspēsim uzkāpt Galda kalnā! — Varbūt tomēr uz ūdenskritumu? Paņemsim uz parītdienu! Un no turienes uzreiz uz Keiptaunu, atpakaļ?! — Nē, es negribu tā riskēt! Dievs nedod, nepaspēšu uz savu reisu! Biļetes uz Portelizabeti nākamajai dienai vēl tika tirgotas. Uz 15:30. Un mēs tās iegādājāmies. Pēc kā, pilnīgi atslābuši, devāmies pastaigāties. Krēs

АБАлександр Борисов2019. gada 7. dec.Lasīt

Ņemiet līdzi ūdens sildītāju (kipjātiļņik)! Atceros, kā paklausīju vecāko padomam un paņēmu līdzi uz ASV putras, tējas, Doshirak un ātri pagatavojamo biezeni. Mans plāns ietaupīt neizdevās. Bija vajadzīgs verdošs ūdens. ASV ir ērti, ka jebkuru ātri pagatavojamo ēdienu var uzsildīt mikroviļņu krāsnī. Bet es to negribēju. Galvā bija domas, ka ūdens vārīšana mikroviļņu krāsnī ir kaitīga. Joprojām nezinu, vai tā ir taisnība vai nē, bet domas palika. Sāku meklēt elektrisko tējkannu un saskāros ar lielu problēmu. ASV to nav. Ir dārgi kafijas automāti, bet specializētākos veikalos var atrast tējkannas sildīšanai uz gāzes plītīm. Viss. Neaizmirsīšu, kā apstaigāju apmēram 15 veikalus, un uz standarta jautājumu par tējkannas esamību redzēju konsultanta platu smaidu un pārsteigtu skatienu. eBay vai Amazon tējkannas arī bija retums un maksāja diezgan dārgi. Kopumā es toreiz paliku bez tējkannas visu vasaru, bet nākamajā gadā paņēmu līdzi ūdens sildītāju ar lepnu uzrakstu „Ražots PSRS”. Lūdzu, neatkārtojiet manas kļūdas. Veiksmi!

ВБВиктория Базароваraymig · 2013. gada 3. jūl.Lasīt

Cik ātri paskrēja šis mēnesis! Šķiet, ka neko īpašu nedarīju, bet trešdaļa laika jau ir pagājusi. Šajā mēnesī ieguvu tik daudz jaunu paziņu :-) Apmeklēju Havaju universitāti, man tā ļoti patika, es neatteiktos tur mācīties :-) Bijām ūdenskritumā džungļos, tur staigājām pilnīgi basām kājām, bija lieliski. Tantalus kalns, no kura paveras neprātīgi skaists skats uz nakts Honolulu. Šķiet, nekur citur neesmu redzējusi ko tādu. Tik daudz gaismu, zvaigžņotas debesis, tālumā okeāns un tajā atspīdošais Mēness. Kādu nakti ar labu kompāniju devāmies uz vietu, ko sauc par Black Point. Tas ir baseins starp akmeņiem, pret kuriem sitas viļņi. Un lūk, tu peldi, bet no augšas sitas tik lieli viļņi :-) sajūtas ir brīnišķīgas. Vienā no manām brīvdienām aizgāju uz Havaju zoodārzu, kur man visvairāk patika Galapagu bruņurupuči, plankumainās graciozās žirafes un milzu nīlzirgs :-)