Ja pasaulē ir paradīze, tad tā ir Sanfrancisko, vau!!! Jā, mēs beidzot esam tikuši līdz tai. Līdz valsts labākajai pilsētai. Nē, tā nav ne skaistāka, ne interesantāka, un pat ne bagātāka. Tā ir vienkārši citāda. Tā ir dzīvāka, spilgtāka, piesātinātāka. Tas ir tā, it kā pēc gara ceļojuma kāds būtu notīrījis tavu skatu. Vai arī tu beidzot esi atradis kontrasta pogu uz televizora pults. Vai arī it kā no krāsns beidzot būtu izņemti sārtvaidži pīrādziņi, kamēr tu tos tikai iztēlojies. Šī ir vienīgā Klusā okeāna pilsēta, kuru man ir laimējies redzēt ASV. Tā kā es pats esmu no Klusā okeāna krasta, tad atrast šādu pilsētu bija goda lieta. Un tā tika atrasta. Ja pasaulē būtu tikai 2 sadraudzības pilsētas, tās būtu Sanfrancisko un Petropavlovska-Kamčatska. Un tās ir līdzīgas nevis ar ēkām, bet ar gaisu, nevis ar cilvēkiem, bet ar ūdens krāsu. Šī ir viena no trim ASV pilsētām, kur gribējās vienkārši elpot. Vārdu sakot, tā ir brīnišķīga) Un vispār, šī pilsēta ir tāda, kādai tai jābūt. Ūdens – ne tāds kā Mērtlbīčā, bet īsts, zils un okeānisks, viļņi – ne tādi kā Čārlstonā, bet milzīgi, zemūdens, kas ritmiski šūpo laivas, gaiss – ne parasts, bet tāds, kādam jābūt, lai tev gribētos dzīvot. Pirmo dienu mēs ieradāmies pie piestātnes pie parka. Izkāpām, un mūs it kā sita. Jā, tas ir TAS. Šur tur skraida svarīgu inspektoru-pelikānu vienības, lido kaijas. Viss līcis ir klāts ar zemu karājošiem mākoņiem, kas bez jebkādas pieklājības pamet līci, lai skraidītu pa ielām. Pilsēta – patiešām amerikāņu kalniņi, dažreiz šķiet, ka ceļa slīpuma leņķis ir 50 grādi, un mašīna drīzāk nogāzīsies uz jumta, nekā brauks tālāk))) Parkā, ne tālu no piestātnes, vispār ir pārsteidzoša aina. Paskatīsies pa kreisi – Amerika, taisni – kaut kādi Tuvie Austrumi, pa labi – Āfrika, kaut kāds Tunisijas krasts, iziesi uz piestātni un paskatīsies uz Alkatrasas cietoksni un burinieku ar pakalniem tālumā – tīra Vidusjūra. Nevienā no šīm vietām (izņemot Ameriku, protams) neesmu bijis, bet ja jautās, kā tas ir, atbildēšu – lūk, šādi. Kad atbraucām otrajā dienā, izgājām atkal uz to pašu piestātni un bijām pārsteigti, ka iespaidi precīzi atkārtojās. Tāds vispār nenotiek!!! Pirmā reize – tā ir vislabākā. Bet ne šeit. Šeit emocijas neizdziest, lai cik daudz tās barotu. Kad stāvējām uz piestātnes, pēkšņi ar acs kaktiņu šķita, ka kāds uz mums skatās no ūdens. Pagriežamies – neviena nav. Pagāja minūte – atkal tas pats. Tad vēlreiz. Tad pagriežamies un sākam lūkoties ūdenī. Un pēkšņi, trīs metrus no mums iznirst pūkains un acains JŪRAS LAUVA. Tieši tā, īsts. Šņāc un lietišķi ienirst tālāk. Tad vēl un vēl, jau citi. Un tikai vēlāk uzzinājām, ka šeit pilsētā pie piestātnēm netālu ir to vesela kolonija... Parkā satikām vīrieti, kurš arī bija apceļojis visu pasauli, mākslas zinātnieku, kurš strādāja Luvrā, un tad bija Dauntauna. Centrs. Pilsēta dzīvo, strādā, bet viss kaut kā īpaši, dažreiz nedaudz kā rotaļlieta, dažreiz dīvaini, bet ļooooti spilgti. Dzirdēju, ka šeit ir vairāk homoseksuāļu nekā jebkur citur. Nu, ja tas tā ir, tad puišiem vismaz ir gaume..)) Pēc centra – presbiteriāņu katedrāle ar absurdiem vitrāžām, rātsnama un operteātra varenās ēkas eiropeiskā tipa vēsturiskajā centrā, tad Ķīniešu kvartāls ar ķīniešiem, Japāņu rajons – ar japāņiem utt. Pilsētā atsevišķā rindā stāv Golden Gate tilts. Tas ir pilsētas tīrs simbols. Graciozs, aizraujošs un neatkārtojams. Mēs redzējām to gan miglā, gan saulē, gan dienā, gan naktī. Un tas vienmēr ir tas, kas piesaista skatienu, lai kur jūs atrastos... Kas par mums?) Mūsu viesnīca šīs 4 dienas bija Silīcija ielejā, tieši pie Stenfordas pētniecības korpusa un ne tālu no lidostas. Tur uzturēšanās laikā mēs pavadījām Poļinu un Dašu, nopirkām par traku naudu kursa darbu, nodevām to pēc termiņa, tikai pateicoties kursabiedrenei Oļai Akuličai neizlidojām no Universitātes, noticējām nākotnei, ievilkām pilnas plaušas gaisa, un, iemīlējušies Sanfrancisko, devāmies tālāk...
+2
