Krakova: Ceļvedis, cenas un bezmaksas naktsmītnes · 2026. g.

DIDaniyal Issatayev2022. gada 17. dec.Lasīt

1. jautājums. Apmaiņas programmas ir brīnišķīga iespēja jauniešiem un ne tikai jauniešiem, kuri ir enerģijas un vēlmes pilni, bet kuriem ir maz naudas. Turklāt apmaiņas programmas visbiežāk tiek organizētas starp universitātēm, starp citu, pateicoties vienai no šādām programmām, es pagājušajā gadā uz vienu semestri aizlidoju uz Eiropu. 2. jautājums. Runājot par manu pieredzi, es pamanīju, ka man bija ļoti daudz neveiklu situāciju saistībā ar Eiropas vilcieniem, un jūs izlasīsiet par vienu no tām. Tas notika pagājušajā gadā, kad biju apmaiņas students Polijā, valsts pašos rietumos. Es un mana paziņa devāmies uz austrumu pilsētu Aušvicu, lai dotos ekskursijā uz koncentrācijas nometni, jā, mūsu intereses bija specifiskas. Ceļš uz turieni, kas ilga 9 garas stundas vilcienā ar sēdvietām, man izmaksāja manas pēcpuses veselību. Ekskursija noritēja normāli, ja tā var korekti izteikties par koncentrācijas nometni... Problēmas sākās ceļā atpakaļ, mēs ieradāmies Aušvicas stacijā 40 minūtes pirms vilciena ierašanās, starp citu, viņu stacija bija kā no šausmu filmas. Vajadzīgais laiks jau sen bija pagājis, bet mūsu vilciena nebija, pēc 15 minūšu gaidīšanas es sāku meklēt stacijas personālu. Pēc 10 minūšu meklēšanas mēs uzgājām vienu kontrolieri, viņš mums paskaidroja, ka sistēmā bija kļūda un patiesībā mēs nopirkām biļetes uz autobusu (lai gan uz biļetes bija rakstīts vilciens). Viņš teica, ka pēc stundas būs otrais vilciens un mēs varam braukt bez maksas, ja gribam, mums nebija izvēles... Tajā brīdī es ienīdu poļu vilcienus un visu viņu transporta sistēmu, bet nebija kur dēties, un šajā pilsētā es noteikti negribēju nakšņot. Stundas laikā mēs, divi kazahi pilsētā, kas naktī līdzinās Silent Hill, sēdējām un mēģinājām sevi izklaidēt, mēs pat iepazināmies ar ļoti dīvainu poli, kurš izskatījās pēc multfilmas tēla. Joprojām atceros to auksto peronu, kur katra minūte vilkās kā stunda. Bet nekas nav mūžīgs un mūsu vilciens beidzot pienāca. Tagad mēs cerējām, ka nokavēsim otro vilcienu no Krakovas uz Bidgošču (mūsu pilsētu). Kā jūs varējāt saprast, mēs nokavējām. Mums nācās pirkt jaunas biļetes uz diviem atsevišķiem vilcieniem, lai nokļūtu līdz mūsu pilsētai. Un tā pēc divām pārsēšanās reizēm un 14 stundām ceļā, atkal sēdvietās, mēs beidzot nokļuvām mūsu kopmītnē. Pēc savas kopmītnes es nekad nebiju tik ļoti skumis. Žēl, ka normāli izgulēties neizdevās, jo nākamajā dienā man bija lidmašīna uz Barselonu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. 3. jautājums. Pēc tam, kad atgriezos Kazahstānā, vai precīzāk, kad mana kāja spēra uz manas dzimtās pilsētas Uralskas zemes, pirmā doma, kas ienāca manā galvā: "Es gribu uz ASV". Loģika bija tāda: "Es biju Eiropā, tagad jāiekaro Amerika". Ja runājam par reāliem iemesliem, es sapratu, ka mana pilsēta man ir par mazu, un plus vēl, kamēr jaunība vēl kūsā, es gribu redzēt, apmeklēt, aptaustīt, izmēģināt un sajust. Mana izvēle krita uz "Work and Travel", jo viena lieta ir ceļot 2-3 nedēļas kā tūristam, bet pavisam cita, kad tu, kaut vai uz 3 mēnešiem, kļūsti par šīs valsts daļiņu, uzsūc tās kultūru, iegūsti jaunus paziņas, izej cauri kultūras šokam un pierodi pie tā. Es esmu cilvēks, kurš izaudzis uz amerikāņu seriāliem "Disney" un "Nickelodeon" (sveiciens "Big Time Rush" faniem), un šī programma piepildīs manu sapni padzīvot ASV, redzēt tos pašus amerikāņu priekšpilsētas (kur seriālos visbiežāk notiek slepkavības), uzspēlēt regbiju uzvelkot tos milzīgos "bruņas", apmeklēt pasaules labāko pilsētu, Ņujorku. 4. jautājums. Work and Travel laikā es pirmkārt ceru redzēt un sajust visu Amerikas Savienoto Valstu skaistumu, kā jūs izlasījāt augstāk, tas ir pusaudža sapnis, kas sēž manī iekšā. Tāpat, kā angļu valodas skolotājs, es gribu uzlabot savu valodu, iegūt labus draugus. Un protams, nopelnīt pietiekamu daudzumu naudas un atvest tuviniekiem dāvanas no Amerikas (klasika – jaunu modeļu iPhone). Un vēl, man ir viens mazs mērķis, ar savu piemēru parādīt savas tautas tikumus, būt, tā teikt, Kazahstānas pārstāvim. Esmu pārlie

DIDaniyal Issatayev2022. gada 17. dec.Lasīt

Jautājums 1. Apmaiņas programmas ir brīnišķīga iespēja jauniešiem un ne tikai cilvēkiem, kuriem ir daudz enerģijas un vēlmes, bet maz naudas. Un vēl, apmaiņas programmas visbiežāk notiek starp universitātēm; starp citu, pateicoties vienai no tādām programmām, pagājušajā gadā es devos uz Eiropu uz vienu semestri. Jautājums 2. Ja runā par manu pieredzi, es pamanīju, ka man bija ļoti daudz ķibeļu, saistītu ar Eiropas vilcieniem, un jūs izlasīsiet par vienu no tiem. Notika tas pagājušajā gadā, es biju apmaiņas students Polijā, valsts pašos rietumos. Es un mana paziņa devāmies uz austrumu pilsētu Aušvica, lai apmeklētu Aušvicas koncentrācijas nometni, jā, mūsu intereses bija specifiskas. Pats ceļš turp, kas ilga 9 garas stundas sēdvietā vilcienā, izraisīja nopietnu pārbaudījumu manai pakaļai. Ekskursija noritēja normāli, ja vispār var tādā veidā runāt par koncentrācijas nometni… Problēmas sākās ceļā atpakaļ — mēs ieradāmies Aušvicas stacijā 40 minūtes pirms vilciena ierašanās, starp citu viņu stacija izskatījās it kā no šausmu filmas. Nepieciešamais laiks bija sen pienācis, bet mūsu vilciena joprojām nebija; pēc 15 minūtēm gaidīšanas es sāku meklēt stacijas personālu. Pēc 10 minūšu meklējumiem mēs sastapām vienu kontrolieri, viņš mums paskaidroja, ka sistēmā bijusi kļūda un patiesībā mēs bijām nopirkuši biļetes uz autobusu (lai gan biļetē bija rakstīts vilciens). Viņš teica, ka pēc stundas būs otrs vilciens un mēs varam doties bez maksas, ja protams vēlēsimies — bet izvēles mums nebija... Tajā brīdī es ienīdu poļu vilcienus un visu to transporta sistēmu, bet nebija kur doties, un šajā pilsētā es noteikti negribēju palikt pa nakti. Stundas laikā mēs, divi kazahi pilsētā, kas naktī līdzinājās Silent Hill, sēdējām un mēģinājām kaut kā sevi izklaidēt; mēs arī iepazināmies ar ļoti dīvainu poļu, kurš izskatījās kā multfilmas varonis. Joprojām atceros šo auksto peronu, kur katra minūte šķita kā stunda. Bet nekas nav mūžīgs, un mūsu vilciens beidzot atnāca. Tagad mēs cerējām, ka nepalaidīsim garām otro vilcienu no Krakovas uz Bydgošč (mūsu pilsētu). Kā jūs varējāt saprast, mēs nokavējām. Mums nācās pirkt jaunas biļetes uz diviem atsevišķiem vilcieniem, lai nokļūtu līdz mūsu pilsētai. Un tā pēc divām pārsēšanās reizēm un 14 stundām ceļā, atkal sēdvietās, mēs beidzot nonācām atpakaļ mūsu kopmītnē. Tik ļoti pēc savas kopmītnes es nekad neesmu ilgojies. Žēl, ka man neizdevās kārtīgi izgulēties, jo nākamajā dienā man bija lidojums uz Barselonu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Jautājums 3. Pēc tam, kad es atgriezos Kazahstānā, precīzāk — kad mana kāja pieskārās manas dzimtās pilsētas Uralskas zemei, pirmais domas uzplaiksnījums manā galvā bija: "Es gribu uz ASV". Loģika bija šāda: "Es biju Eiropā, tagad jāiekaro Amerika". Ja runā par reālajām motivācijām, es sapratu, ka mana pilsēta man ir pārāk maza, un, kamēr jaunība vēl kaut kur spēlē, man gribas redzēt, apmeklēt, pieskarties, nogaršot un sajust. Mana izvēle krita uz "Work and Travel", jo viens ir ceļot 2–3 nedēļas kā tūristam, bet pavisam kas cits ir tad, kad tu, pat ja arī tikai uz 3 mēnešiem, paliec par daļu no šīs valsts, uzsūc tās kultūru, iegūsti jaunus paziņas, pārdzīvo kultūras šoku un pierodi pie tā. Es esmu cilvēks, kurš audzis, skatoties amerikāņu seriālus “Disney” un “Nickelodeon” (faniem “Big Time Rush” sveiciens), un šī programma izpildīs manu sapni padzīvot ASV, redzēt tās pašas amerikāņu priekšpilsētas (kur, seriālos, visbiežāk notiek slepkavības), pamēģināt spēlēt regbiju, uzvelkot tās milzīgās "bruņas", apmeklēt a labāko pasaules pilsētu — Ņujorku. Jautājums 4. Work and Travel laikā es, pirmkārt, ceru ieraudzīt un sajust visu Amerikas Savienoto Valstu skaistumu; kā jūs lasījāt augstāk, tas ir pusaudža sapnis, kas sēž manī. Tāpat, kā angļu valodas skolotājs, es vēlos uzlabot savu valodu, iegūt labus draugus. Nu un, protams, nopelnīt pietiekami daudz naudas un atvest mājiniekiem suvenīrus no Amerikas (klasiski — jaunāko modeļu iPhone). Vēl man ir viens mazs mērķis — ar sav

VSViktoryia Stsepanchuk2014. gada 8. jūl.Lasīt

Pasaki sveiki! Es nekad agrāk nebiju bijusi tik tālu no mājām. Tāpēc mani vienlaikus pārņēma gan prieks, gan viegla uztīšanās. Es zināju, ka kādreiz noteikti nonākšu štatos, bet nedomāju, ka tas notiks tik drīz. Radās sajūta, ka pavisam nesen mēs ar puišiem savācām milzīgu dokumentu kaudzi, izgājām interviju Krakovas vēstniecībā un pirkām lidmašīnas biļetes. Bet tagad es jau staigāju pa Atlantik-Siti pludmali, cenšoties novērst uzmanību no ne pārāk veiksmīgajām darba meklēšanām. Bet tagad pēc kārtas. Par Work&Travel USA programmu es biju dzirdējusi jau sen, bet nopietni par to sāku domāt tikai pagājušā gada rudenī, kad puiši ieteica man iesniegt pieteikumu kopā ar viņiem. Ja jūs, tāpat kā mēs, vēlēsieties doties uz ASV ar Work&Travel, iesaku nodrošināties ar ievērojamiem naudas līdzekļiem, kas, kā rāda prakse, lielākoties atgriežas, un, pats galvenais, ar tērauda nerviem! Zinu, no malas tas izskatās vienkārši: dokumenti, iemaksas, intervija, ilgotā vīza — un jūs lidmašīnā ceļā uz Ņujorku. Patiesībā darba piedāvājuma meklēšana, gatavošanās intervijai, mokošā gaidīšana sponsora atbildes — viss tas nemaz nav viegli. Katrā ziņā mēs to izdarījām, un tagad atrodamies otras okeāna pusē. Laižam! Ņujorka Diena #1 Mūsu lidmašīna nosēdās Džona Kenedija lidostā pulksten 21:00. Noguruši pēc lidojuma, mēs devāmies meklēt veidu, kā nokļūt līdz pilsētas centram. Tieši no JFK mēs iekāpām Air Train, biļete uz kuru maksā 5$. Bet pirms nogādāt pasažierus līdz tuvākajai metro stacijai, Air Train mūs pabrauca pa visiem lidostas termināļiem. Savukārt brauciens metro mums izmaksāja 2,50, un tā mēs nokļuvām līdz stacijai Queens Plaza. Starp citu, metro mēs iegādājāmies īpašu vairākkārt lietojamu ticket visiem transporta veidiem, uz kuru tiek uzskaitīta noteikta summa braucieniem. Ja plānojat palikt Ņujorkā vairākas dienas, iesaku uzlikt vairāk nekā 5$, lai pēc tam netērētu laiku rindās. Pašu nejaukāko kļūdu mēs pieļāvām, dodoties uz Ņujorku, iepriekš neaizķerot naktsmītnes un cerot kaut ko atrast pēc ierašanās. Tas vispār nelīdzinās manam ierastajam stilam, jo parasti es līdz smalkākajām detaļām visu pārdomāju jau iepriekš. Bet šoreiz es paļāvos, ka viss sakārtosies pats no sevis. Rezultātā viesnīcu meklējām aptuveni 2–3 stundas, jo plkst. 23:00 viesnīcās vairs nebija brīvu numuru. Un, kad beidzot atradām brīvu numuru, sastapāmies ar jaunu problēmu: reģistratūrā mums prasīja id (pasi vai citu dokumentu, kas apliecina, ka kādam no mums ir 21 gads). Kā jūs jau varējāt nojaust, neviens no mums vēl nav divdesmit viens. Ārā lija auksts lietus, mums nebija iespējas pat pārģērbties, un milzīgie čemodāni apgrūtināja viesnīcas meklēšanu. Kopumā, kādu brīdi laipā meitene reģistratūrā samierinājās un ļāva mums pārnakt. Un jā, neticēsiet, bet lielākais dienas izaicinājums izrādījās mēģinājums nomazgāties dušā. Numurs nebija lēts, bet duša bija visīstākais dīvainis, kādu jebkad esmu redzējusi, jo mēs tā arī nevarējām saprast, kā tā strādā. Vai mēs kaut ko neizpratām — es pat nezinu. Diena #2 Brokastis viesnīcā izrādījās ļoti garšīgas. Tur bija viss, ko es mīlu: jogurti, augļi, omlete, pārslas ar pienu un dažādi dzērieni. Bet uz otro nakti mums vajadzēja atrast lētāku naktsmītni, kur mums nevajadzētu uzrādīt id. Šoreiz mēs, pēc kāda puiša ieteikuma, devāmies meklēt moteli netālu no Brighton Beach. Piezīmei: dažreiz labāk ir izmantot taksometru, nekā vilkt līdzi milzīgus čemodānus 30 grādu karstumā. Lai gan varbūt kāds, tāpat kā mēs, nemeklē vieglākos ceļus. Pateicoties Dievam, mēs bez problēmām atradām to pašu moteli, kas, starp citu, arī izrādījās nepieņemami dārgs, un iereģistrējāmies tajā, tāpēc tūlīt metām lietas un devāmies uz Times Square. Nevaru teikt, ka man pilsēta atstāja daudz iespaidu, jo mēs tur pavadījām ārkārtīgi maz laika. Mēs staigājām pa Times Square, pa Bruklinas ielām, redzējām slaveno Empire State Building, izdzērām daudz Iced Coffee vienlīdz slavenajā Starbucks. Un jā — Ņujorkā tiešām jūties ļoti mazs, jo apkārt ir daudz milzīgu ēku, daudz cil